"Klusuma sazvērestība" – garīgā kino uzdevumi šodien
Romā no 14. līdz 19. novembrim notiek starptautisks garīgā kino festivāls Tertio
Millenio. Šāda veida pasākums tiek rīkots jau 10. reizi un šoreiz tā temats saucas
„Klusuma sazvērestība”. Festivālu ievadīja konference pontifikālajā Gregora universitātē.
Daudz tika runāts par to, kā šodien ar kino starpniecību tiek dāvātas garīgās vērtības,
risinātas problēmas, atbildēts uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem. Kā uzsvēra Sociālo
komunikāciju centra direktors pontifikālajā Gregora universitātē, indiešu izcelsmes
jezuīts Jakobs Srampikals, „filmas dod lielu ieguldījumu mūsdienu kultūras veidošanā.”
Tomēr, „tās var iegūt arī vieglu izrāžu raksturu,” brīdināja konferences viesis, pontifikālās
Kultūras padomes prezidents Pols Pupārs. Viņš nolasīja arī pāvesta Benedikta XVI vēstījumu,
kurā Svētais tēvs aicina veidot dialogu starp ticību un mūsdienu kultūru arī ar kino
starpniecību, veicinot solidaritāti un mieru pasaulē.
Atgriežoties pie festivāla
temata – jājautā, kas tad ir klusuma sazvērestība un kas šai sazvērestībā piedalās?
Kā tika paskaidrots konferencē, „klusuma sazvērestība” – tās ir nedrošas, apslāpētas
balsis, vienaldzības geto, kuros mīt daudzi cilvēki. Tai pašā laikā tie ir neskaitāmu
ciešanu stāsti. Kino, kā arī visu sociālās saziņas līdzekļu uzdevums šai situācijā
ir likt iedarboties sirdsapziņai. Mūsdienu globalizētajā pasaulē, kad notiek daudzu
tautu un kultūru tikšanās, ir jādara viss iespējamais, lai šī tikšanās nepārvērstos
sadursmē. Ir jāpalīdz celt mīlestības civilizācija.
Konferencē izskanēja atziņa,
ka kino ir dzīves laboratorija, kurā atspoguļojas realitāte. Kino ir kā logs, kas
pavērts uz pasauli, tāpēc tiem, kas to veido, ir jāspēj vērst objektīvs uz personām,
nevis personāžiem, ir jāatsakās no cilvēku dēmonizācijas, jeb apzinātas padarīšanas
par ienaidnieku.
Mūsdienu garīgajam kino ir jāuzņemas atbildība sagrauto ģimenes
vērtību atveseļošanā, jānovērš nabadzība, kas nav tikai materiāla nabadzība vien.
Mums apkārt dzīvo daudzi materiāli bagāti cilvēki, kas ir iekšēji nabagi, kā arī materiāli
nabadzīgi cilvēki, kas ir iekšēji bagāti.
Konferences pirmā diena noslēdzās
ar poļu režisores Hannas Polakas veidotās filmas „Ļeņingradskajas bērni” pirmizrādi.
Ļeņingradskaja – tā saucas metro stacija Maskavā. Šeit vairākus gadus mitinās
pamestie un bez vecāku uzraudzības atstātie bērni. Kamēr vecāki slīgst alkoholismā,
viņu bērni ubago, aplaupa un piekauj garāmgājējus, nododas narkotikām, prostitūcijai,
iesaistās kriminālos grupējumos un beigās kļūst par to upuriem. Filma noslēdzas ar
kādas 14 gadīgas stacijas iemītnieces nāvi. Nodzēries vecāku paris kopā ar dažiem
radiniekiem izmisīgi raud pie meitenes zārka, bet ir par vēlu.
Nākamajā konferences
dienā klātesošos uzrunāja kanādiešu kinokritiķis, vairāku video kursu pasniedzējs
pontifikālās Gregora universitātes Sociālo komunikāciju centrā, jezuītu tēvs Loids
Bo (Loyd Baugh). Viņš aplūkoja filmas, kurās ar kinomākslas starpniecību ir
atspoguļots genocīds. Tēvs Bo vispirms nosauca dažādu pasaulē notikušu genocīdu aptuvenus
statistikas datus – armēņu genocīds izdzēsa divarpus miljonus cilvēku dzīvību, septiņi
miljoni gāja bojā Staļina nāves nometnēs, 2 miljoni Pola Pota režīmā Kambodžā, divarpus
miljoni jau ir zaudējuši dzīvības genocīdā, kas joprojām norisinās Kongo demokrātiskajā
republikā, apmēram tikpat daudz cilvēku gāja bojā Ruandā. II Pasaules kara gados vairāki
tūkstoši tika noslepkavoti Holokaustā, tāpat arī Nankinā, komunistiskajā Ķīnā un vēl
daudz kur citur. Cilvēki turpina mirt Darfūrā, Sudānā un vēl veselā virknē tā dēvēto
„aizmirsto karu”.
Citējot režisora Martina Skorsēzes vārdus, tēvs Bo uzsvēra,
ka „kino ir māksla, kas raksta ar gaismu”. Savstarpēji salīdzinot, viņš pakavējās
pie četrām filmām, kurās atspoguļots genocīds Ruandā. Viena no filmām ir plašāk pazīstamā
mākslas filma „Hotelis Ruanda” („Hotel Rwanda”). Filma, kurā vēstīts par vēsturisku
personu, slavenas viesnīcas pārvaldnieku Polu Rusesabaginu, kas būdams hutu cilts
pārstāvis, paglābj šai viesnīcā vairākus hutu vajātos, genocīdam pakļautos tutsi cilts
piederīgos, ir veidota populārā stilā, bez pārspīlējumiem, vai speciāliem efektiem.
Taču arī šai filmai ir savi ierobežojumi, jo skatītājus tā vedina uz domām, ka viņi
par genocīdu Ruandā nu zina visu.
Cita filma par Ruandas genocīdu, Britu raidkorporācijas
BBC sponsorētā „Šaujot suņus” („Shooting Dogs”) vēstī par kādu katoļu priesteri,
kurš līdzīgi slavenajam Ruandas hoteļa menedžerim, dod patvērumu vajātajiem tutsi.
Diemžēl viņam, atšķirībā no iepriekšējā, tos neizdodas paglābt. Visdramatiskākajā
brīdī tiek celebrēta Euharistija. „Tas ir viens no vissaviļņojošākajiem mirkļiem,
ko esmu pieredzējis, skatoties jaunākās filmas,” atzinās kinokritiķis Loids Bo. Viņš
turpināja analizēt vēl divas filmas, kurās atspoguļots genocīds Ruandā – vispirms
pakavējoties pie televīzijas skatītājiem adresētās „Kādreiz aprīlī” („Sometimes
in April”). Tā vēstī par diviem hutu brāļiem. Viens no viņiem strādā bēdīgi slavenajā
radio, kurš savās pārraidēs mobilizēja hutu cilti izkaut tutsi cilti. Arī viņš pats
ir dedzīgs genocīda atbalstītājs. Otrs brālis mīl mieru un ir pret jebkādu vardarbību.
Viņš ir precējies ar tutsi cilts sievieti, kura vēlāk kļūst par genocīda upuri. Filma
atspoguļo izlīgšanas procesu starp šiem abiem brāļiem pēc jau notikušā genocīda. Tā
ir spraigs cerības apliecinājums.
Šobrīd top vēl viena filma par Ruandas genocīdu
un tā saucas „Sarokoties ar velnu” („Shake hands with the Devil”). Šī filma
ir dokumentāls vēstījums, kuras galvenais varonis Dalers, bijušais kara ģenerālis,
atklāti runā par vēl nesenajiem traģiskajiem notikumiem. Klusuma sazvērestība šai
filmā nav rodama. Ģenerālis kļūst par sava veida simbolu labas gribas cilvēku nespējai
novērst genocīdu. „Diemžēl, nav iespējams izveidot filmu, kas pilnīgi atrisina problēmu,
kas latīniski tika izteikta vārdos homo hominis lupus est – „cilvēks cilvēkam
vilks”, jeb nezvērs. „Tomēr, neraugoties uz to, vienmēr ir iespējams šo grēka radīto
situāciju labot, lai veicinātu Dieva valstības izplatīšanos,” konferencē teica tēvs
Bo.
Tai pašā konferences dienā tika prezentēta itāliešu režisora Leonardo di
Kostanco (Leonardo di Costanzo) dokumentālā filma „Odesas lieta” („Il caso
di Odessa”). „Odesa” ir kuģis, kas savulaik piederēja Padomju Savienības Melnās
jūras tirdzniecības flotei. Pēc PSRS sabrukuma tiek spriests, kam kuģis piederēs turpmāk
– Krievijai vai Ukrainai? Kamēr norisinās šis process, kuģis, rūsējot stāv jūrā, ārpusteritoriālos
ūdeņos netālu no Neapoles. Uz tā atrodas vairāki jūrnieki, ieskaitot kapteini, kas
veselus 5 gadus ir spiesti pavadīt dīkdienībā, nesaņemot algu, pietiekamu uzturu,
medicīnisko un sanitāro aprūpi. Ārpusteritoriālais statuss neļauj saņemt precīzu palīdzību.
Jūrnieki dzīvo izolācijā, vietā, ko īstenībā nav iespējams definēt par „vietu”. Piecu
gadu laikā mirst divi kuģa apkalpes locekļi. Filma beidzas ar skarbu vēstījumu – ar
slēdzienu par viena jūrnieka nāvi. Kapteinis lūkojas aizvadīto mēnešu dienasgrāmatā,
kurā ierakstīts: „Tika atklāts, ka nepastāv dzīvības pazīmes” (Obnaružilosj otsutsvije
priznakov žizņi). Filma noslēdzas tieši šai vietā. Tās autori respektē ļaunuma
mistēriju. Nav laimīgo beigu, ko parasti esam raduši skatīties Holivudas filmās. Skatītājs
ir spiests izvērtēt iepriekš redzēto un izdarīt savu prāta slēdzienu. Šāds noslēgums
ir raksturīgs Dostojevska, Šekspīra, Dantes un daudzu citu autoru darbiem. Tie vedina
uz pārdomām. Tēvs Bo uzsvēra, ka tieši tas ir nepieciešams mūsdienu mākslā, ieskaitot
kino – pavērt iespēju patstāvīgi domāt.
Festivālam Tertio Millennio
veltīto konferenci noslēdza pontifikālās Sociālo komunikāciju padomes prezidents,
arhibīskaps Džons Folijs. Viņš uzsvēra, ka „kino uzdevums ir nojaukt vienaldzības
mūrus.” Šie mūri ir uzcelti cilvēku sirdīs un neļauj saskatīt situācijas, kurās visdažādākajos
veidos notiek cilvēka cieņas iedragāšana. „Tai pašā laikā attēlam piemīt ārkārtējs
spēks. Tā ir universāli saprotama valoda, kas spēj sasniegt sirdis un neļauj palikt
tām vienaldzīgām,” teica arhibīskaps. Viņš atgādināja, ka garīgajam kino ir jāmāca
cilvēki saprast, cik briesmīgs ir ienaids, cik nepieņemams ir rasisms, cik graujoša
ir vienaldzība. Baznīcai vienmēr ir jānostājas vājo un aizmirsto pusē, bet garīgajam
kino ir jāliek saklausīt to cilvēku balsi, kas ir atstumti.