Izdošanai tiek gatavota Staņislava Dziviša atmiņu grāmata par pāvestu Jāni Pāvilu II

Itālijas izdevniecība Rizzoli ziņo, ka 2007. gadā tā izdos grāmatu ar kardināla Staņislava Dziviša atmiņām par pāvestu Jāni Pāvilu II. Grāmata sauksies „Dzīve ar Karolu” un kā apliecina izdevniecības darbinieki, tā būs „vienreizēja liecība par cilvēku, kurš izmainīja vēsturi”.

Kardināls Dzivišs atmiņās pārstaigā 40 gadus, kas pavadīti blakus pāvestam. Liecība, ko sniedz bijušais Svētā tēva sekretārs, atklāj līdz šim vēl neiepazītas iezīmes iemīļotā Romas pontifa tēlā – kardināls savu stāstījumu sāk līdz ar 1966. gadu, kad Karols Vojtila vēl bija Krakovas arhibīskaps un toreiz aicināja viņu kļūt par savu sekretāru. Staņislava Dziviša vārdos Jāņa Pāvila II tēls vijas cauri aizvadītā gadsimta spraigajiem notikumiem, atbildīgām tikšanās reizēm, daudzajiem apustuliskajiem ceļojumiem, brīžiem pirms svarīgu vēsturisku lēmumu pieņemšanas, kā arī cauri ikdienas darbam, lūgšanām, ciešanām – līdz pat viņa pēdējām dienām šīszemes virsū, līdz pēdējam skatienam, ko uztver viņa tuvākais līdzstrādnieks, pirms pāvesta sejai uzklāj balto plīvuru.

Ielūkosimies dažās grāmatas lappusēs, ar kurām iepazīstina izdevniecība. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju viņa seju... . Jā, bez šaubām, atmiņās to atkal esmu skatījis simtiem un tūkstošiem citu reižu. To skatu ar ticības acīm. To skatu ar sirds un atmiņu acīm. Tāpat, kā turpinu sajust viņa klātbūtni, lai arī citādā veidā, nekā biju radis pirms tam.

Taču tā bija pēdējā reize, kad viņa seju redzēju, tā teikt – fiziskā veidolā. Cilvēciskā veidolā. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju to, kurš man bija kļuvis par tēvu un par skolotāju. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju viņa ķermeni, viņa rokas, bet visvairāk par visu – viņa seju. Un šī seja man atgādināja viņa skatienu, jo viņa skatiens tūlīt pārsteidza.

Tāpēc vēlējos, lai šis brīdis nekad nebeigtos. Visu darīju tā, lai paildzinātu laiku – līdz brīdim, kad sajutu sev pievērstu daudzu acu skatienu. Un tad sapratu. Mans pienākums bija… Es paņēmu to balto plīvuru un lēnām pārklāju pār viņa seju. Man gandrīz šķita, ka daru viņam pāri – it kā šī zīda drāna būtu ļoti, ļoti smaga. It kā tā viņam darītu sāpes. Par laimi, man palīgā nāca šie vārdi: „Ak, Kungs, viņa seja tagad skata Tavu tēvišķo seju, viņa seja tagad kontemplē Tavu skaistumu.” Viņš taču bija jau Tēva mājās un beidzot varēja raudzīties Viņa sejā. Viņa zemes gājums bija noslēdzies.

Tā es sāku atkārtot šīs lūgšanas vārdus. Un lūdzoties, sāku atcerēties – atkal izdzīvot tos četrdesmit gadus, ko es, niecīgais cilvēks, kam uzplaukt bija licis „noslēpums”, pavadīju blakus viņam – Karolam Vojtilam.”

Lūk, vēl viens izvilkums no topošās grāmatas „ Dzīve ar Karolu”. Kardināls Staņislavs Dzivišs atceras dienu, kad uz pāvestu izšāva. „Tai dienā pāvesta džips veica savu otro līkumu apkārt svētā Pētera laukumam, lēnām virzoties uz kreisās kolonādes pusi, tās, kura noslēdzas ar Bronzas vārtiem. Svētais tēvs izliecās no mašīnas pretim mazai, gaišmatainai meitenītei, kas nepacietīgi sniedzās viņam pretim. Meiteni sauca Sāra, viņai tikko bija apritējuši divi gadiņi. Savās rociņās viņa turēja cieši satvertu krāsaina balona diegu. Pāvests viņu paņēma savās rokās, pacēla gaisā, it kā vēlēdamies, lai šo bērnu redz visi, tad viņu cieši apskāva, noskūpstīja un smaidot atdeva vecākiem. Kā tika noskaidrots vēlāk, pulkstenis tad rādīja 17 un 19 minūtes. Trešdienu vispārējās audiences skaistā laikā tad notika pēcpusdienās zem atklātas debess. Tā tas bija arī 1981. gada 13. maijā.

Es biju sajūsmā par šo epizodi. Mātes un tēva rokas sniedzās pretim, lai paņemtu savu rozā kleitiņā tērpto pumpuriņu. Tādējādi, sirds aizgrābtībā, nemaz nedzirdēju pirmo šāvienu. Redzēju vienīgi, kā gaisā pēkšņi pacēlās neskaitāmi baloži, kas nobijušies lidoja projām. Tad, pēc pavisam neilga brīža – otrs šāviens. Un brīdī, kad to spēju uztvert, Svētais tēvs uz ceļgala sāka slīgt man virsū. Kā vēlāk sapratu no fotogrāfijām un televīzijas attēliem, es instinktīvi raudzījos tur, no kurienes atskanēja šāvieni. Laukumā bija vērojams apjukums, kāds tumsnēja izskata jauneklis mudīgi steidzās projām. Tikai vēlāk sapratu, ka tas bija atentāta izpildītājs – turks Ali Agdža.

Tagad, pārdomājot, šķiet, ka toreiz skatījos uz to pusi tikai tāpēc, lai neredzētu, lai sevī nepieņemtu to briesmīgo faktu, kas bija noticis, un ko tomēr „izjutu” savās rokās. Es centos viņu – pāvestu, atbalstīt, taču šķita, ka viņš notikušajam ļāva iet savu gaitu. Ar maigumu… Lai arī sejā bija sāpju vaibsts. Un tomēr viņš bija mierīgs. Es viņam vaicāju: „Kur trāpīja?” un viņš atbildēja „Vēderā”. – „Sāp?” Un viņš „Sāp”. Pirmā lode bija trāpījusi vēdera dobumā, ievainojot zarnas, izejot cauri ķermenim un nokrītot turpat džipā. Otra lode, bija trāpījusi labās rokas elkonim un kreisās rokas rādītājpirkstam, un paspējusi ievainot arī divas amerikāņu tūristes.

Kāds sauca, lai mēs braucam uz medpunktu. Taču tas atradās pavisam otrā Vatikāna pusē. Džips steidzīgi šķērsoja Zvanu arku, izbrauca pa Fondamenta ielu, izmeta apli ap bazilikas apsīdas ārpusi, tad devās lejā pa garo grotu, sauktu „Grottone”, tad pa Belvedere pagalmu, līdz beidzot sasniedza Vatikāna medpunktu FAS, kur pretim jau bija izsteidzies Svētā tēva personīgais ārsts Renato Budzonetti. Viņš kopā ar vairākiem citiem medpunkta darbiniekiem paņēma pāvestu no manām rokām, noguldīja uz zemes un tikai tad mēs, klātesošie, pamanījām lielo asins daudzumu, kas turpināja ritēt no ievainojuma. Dakteris Budzonetti pieskārās pāvesta kājām, jautājot, vai viņš tās spēj kustināt, un viņš tās pakustināja. Tūlīt pēc tam ārsts sauca, lai braucam uz Džemelli klīniku. Tā nebija nejauša izvēle, bet izlemta jau ilgu laiku iepriekš, ja pāvestam kādreiz būtu nepieciešama ārstēšanās.

Ātrās palīdzības mašīna, kas jau bija ieradusies, visā ātrumā joņoja uz slimnīcu. Tas bija izmisīgs skrējiens pretim laikam pa Aurēlijas un Pineta Saketti ielām. Sirēna nedarbojās kā nākas, uz ielām bija sastrēgums, autovadītājs nenoņēma rokas no mašīnas taures. Pāvests zaudēja spēkus, taču bija vēl pie samaņas. Viņš klusi vaidēja un šie vaidi kļuva aizvien mazāk saklausāmi. Vienubrīd viņš ierunājās: „Kāpēc to izdarīja?” Viņš izteica piedošanas vārdus tam, kurš uz viņu izšāva. Un lūdzās. Dzirdēju, kā viņš teica: „Jēzu, Marija, mana māte.”

Tieši tad, kad bijām piebraukuši pie klīnikas, viņš zaudēja samaņu. Un tikai tad – tai brīdī manī pamodās apziņa, ka viņa dzīvība bija nāves briesmās. Ārsti, kas veica operāciju, man vēlāk atzinās, ka viņi operējuši bez jebkādas ticības – tieši tā viņi man teica – bez ticības, ka pacients izdzīvos.

Vairs neatceros kāpēc, varbūt izbīļa dēļ, kas valdīja visapkārt, vai dramatisko mirkļu dēļ, Svēto tēvu vispirms uzveda desmitajā stāvā, lai vēlāk to nogādātu zemāk, uz devīto, kur atradās operāciju zāle. Kādā brīdī dzirdēju saucam: „Uz šejieni! Šeit nokļūsim ātrāk!” Tā, lai saīsinātu ceļu, sanitārais personāls uzlauza divas durvis, kas parasti bija aizslēgtas. Arī es drīkstēju ienākt, tur jau atradās diezgan daudz citu cilvēku. Stāvēju malā un zināju, kas notiek. Pāvestam bija problēmas ar asinsspiedienu, ar sirdsdarbību. Taču visļaunākās nojautas piedzīvoju brīdī, kad pie manis pienāca dakteris Budzonetti un lūdza pāvestam piešķirt Slimnieku sakramentu. To nekavējoties izdarīju, taču manā dvēselē plosījās milzīgs nemiers. Tobrīd likās, it kā kāds man būtu pateicis, ka neko vairs nav iespējams darīt… „

iš