Madridē notiks Pasaules katoļu televīzijas kongress
No 10. līdz 12. oktobrim Spānijā norisināsies Pasaules katoļu televīzijas kongress.
Tā mērķis ir sniegt skaidru definīciju, ko nozīmē būt kristietim televīzijā, kā arī
izveidot sadarbību starp katoļu televīzijas tīkliem sekmīgas evaņģelizācijas labā.
Šobrīd
pasaulē ir ap 2000 katoļu televīzijas raidītāju. Ierosme rīkot kongresu pieder pontifikālajai
Sociālo komunikāciju padomei un tā ir izrietējusi no vairākām tikšanās reizēm ar katoļu
televīziju Latīņamerikā un Eiropā. Tādējādi radās ideja arī par brīvi pieejama televīzijas
programmu arhīva izveidošanu, lai to varētu izmantot pārējās katoļu televīzijas. Madrides
arhibīskaps, kardināls Antonio Marija Rouko Varela, kuru ieinteresēja šis projekts,
uzņēmās noorganizēt Pasaules katoļu televīzijas kongresu savā arhidiecēzē.
Šobrīd
pasaulē tiek plaši runāts par kultūras paradigmas izmaiņām, ko veicinājusi jauno tehnoloģiju
ienākšana sabiedrības dzīvē. Baznīcai kā evaņģēliskās vēsts izplatītājai, ir jāuzņemas
šis izaicinājums, attīstot savu vidutājas lomu vēsturē un sabiedrībā.
Kongresā
Madridē piedalīsies viens no ievērojamākajiem mūsdienu Sociālo komunikāciju zinātnes
pārstāvjiem, jezuītu tēvs Pols Soukups no Amerikas Savienotajām Valstīm. Intervijā
aģentūrai ZENIT viņš pauda sarūgtinājumu, ka katoļu raidītāji bieži vien aprobežojas
vienīgi ar reliģiska satura programmām, taču tas neatbilst plašākas publikas interesēm.
Tēvs
Soukups, kurš strādā svētās Klāras universitātē Kalifornijā, stāsta, ka pastāv daudzi
katoļu televīzijas tipi, kas atbilst vietējiem kultūras kontekstiem dažādās pasaules
zemēs. Kristīgā televīzija vēl joprojām daudziem saistās ar dievkalpojumu pārraidīšanu.
Taču tā ir tikai viena neliela kristīgās televīzijas programmas daļiņa. Daudzviet
Baznīca izstrādā izglītojošas televīzijas programmas, veido filmas, vai neilgus, tikai
vienu, vai pāris minūšu garus videoklipus, lai veicinātu, piemēram, ģimenes vērtības.
Uz
jautājumu, vai televīzija ir labākais līdzeklis, lai uzrunātu un sazinātos ar plašāku
publiku, tēvs Soukups atzīst, ka šis ir ļoti sarežģīts jautājums, lai atbildētu uz
to viennozīmīgi. Televīzija, patiešām, sasniedz visplašāko personu loku, taču, kā
rāda nesen veiktie pētījumi, publika izmanto un interpretē televīzijas raidījumus
ļoti daudzveidīgi. Šai ziņā nevar runāt par kādu vienu televīzijas skatītāju publiku.
Televīzija un sociālās komunikācijas orgāni parasti plāno savas programmas kādai konkrētai
publikas sastāvdaļai – piemēram, jauniešiem, vecākiem, kas pārstāv vidējo sociālo
klasi, utt.
Aicināts novērtēt katoļu televīzijas pēc satura kvalitātes
un spējas ieinteresēt publiku, tēvs Soukups stāsta, ka dažās zemēs katoļu raidstacijas
spēj izstrādāt augstas tehniskas kvalitātes programmas, taču ne visur tas ir iespējams
finansiālo resursu dēļ. Katoļu televīzijas mērķis ir tiekties pēc satura kvalitātes,
bet tehnisko ierobežojumu dēļ, raidījumi var arī neiegūt publikas interesi.
Aģentūra
ZENIT vēlējās zināt, kā tēvs Soukups, būdams sociālo komunikāciju pasniedzējs, māca
Baznīcas ganiem, jo īpaši, bīskapiem, pārvarēt bailes no televīzijas. Profesors teica,
ka daudzus Baznīcas ganus patiešām māc raizes ikreiz, kad masu informācijas līdzekļi
kritizē Baznīcu, vai atspoguļo tās neveiksmes. Tāpat daudzi baidās, ka televīzijas
negatīvais saturs iespaido skatītājus. Taču šīs bailes nav attaisnojamas. „Baznīcas
ganiem,” saka teologs un mediju pētnieks, „vajadzētu sadarboties ar žurnālistiem un
izglītot tos Baznīcas tematikā. Ganiem būtu jāsaprot, ka televīzija ir tikai viens
no daudzajiem faktoriem, kas iespaido cilvēkus. Arī Baznīca – pozitīvā veidā – var
iespaidot cilvēku izturēšanos un uzskatus, taču ir nepieciešams, lai tā liktu sadzirdēt
savu balsi.” Tēvs Soukups piebilst, ka Baznīcas gani bieži vien grib būt vienīgā balss
un tas ir saprotams, jo Baznīca sludina Kristus pestījošo vēsti, taču mūsdienu pasaulē
Baznīcas vīriem būtu jāsaprot arī, ka viņu balss ir tikai viena starp daudzajām balsīm.
Tātad,
ir svarīgi, lai Baznīca liktu sevi sadzirdēt. Kā to iemācīt? Tēvs Soukups uzsver,
ka ir nepieciešami nemitīgi kontakti ar pastorālā darba darītājiem un ar masu mediju
speciālistiem. Baznīcā, veicot nacionālo, vai diecezālo pastorālo plānošanu, ir jāsadarbojas
starp visām kalpošanas jomām.