„Kas tic, nekad nav viens”. Tāda bija Benedikta XVI pastorālās vizītes Bavārijā devīze.
Šodien svētā Pētera laukumā pāvests vadīja vispārējo audienci. Neskatoties uz policijas
ārkārtīgi stingro kontroli, uz tikšanos ar Benediktu XVI bija ieradušies vairāk nekā
45 tūkstoši svētceļnieku. Pāvests savu uzrunu veltīja apustuliskā ceļojuma Bavārijā
nozīmei. Vispirms viņš pateicās Dievam par iespēju apmeklēt vietas, kas saistās ar
viņa dzīves un darba gaitām. Pateicās Baznīcas un civilas varas amatpersonām, kā
arī visiem, kuri deva nozīmīgu ieguldījumu pastorālās vizītes organizēšanā un tās
norisē.
Apustuļa Pētera pēcteča vizītes mērķis bija stiprināt tautas ticību
un Baznīcas vienotību. Tādēļ tā nebija vienkārša „atgriešanās” pagātnē, bet gan Dieva
providences dāvāta iespēja ar cerību raudzīties nākotnē – teica pāvests. Svētais tēvs
atgādināja, ka ceļojuma pirmais posms bija Minhene. Tās vēsturiskajā centrā atrodas
Marienplatz – Marijas laukums, kur paceļas Mariensäule – kolonna ar
Dievmātes apzeltītu bronzas statuju.
Savu ceļojumu es gribēju sākt ar Bavārijas
debesīgās aizbildnes pagodināšanu – turpināja pāvests. Šī vieta man ir ļoti nozīmīga.
Pirms trīsdesmit gadiem šajā laukumā ar lūgšanu uz Dievmāti es uzsāku arhibīskapa
kalpošanu. Tur, pirms došanās uz Romu, es atvadījos no saviem ticīgajiem. Šoreiz Mariensäule
kolonnas pakājē es lūdzu Dievmātes aizbildniecību un svētību ne tikai Minhenes pilsētai
un Bavārijai, bet arī visai Baznīcai un pasaulei.
10. septembrī Minhenes Neue
Messe laukumā pāvests svinēja Euharistijas svinības. Sprediķī viņš uzsvēra, ka
arī šodien pastāv ‘garīgais kurlums’ pret Dievu un cilvēkiem, kuri sauc pēc palīdzības.
Sekularizētajā pasaulē mūsu, kristiešu, uzdevums ir sludināt visiem cerības vēsti,
kas izriet no ticības Dievam.
„Palīdzi mums būt stipriem ticībā”. Tāda bija
tikšanās ar Pirmās komūnijas bērniem, audzinātājiem un katehētiem devīze. Minhenes
katedrālē, kur 1977. gadā ordinēts par bīskapu, pāvests maziem un lieliem atgādināja,
ka Dievs nedzīvo nesasniedzamos augstumos, Viņš ir ļoti tuvu ikvienam no mums. Kristiešu
kopiena, draudze, aicināta kļūt par lielu ģimeni, kur valda vienotība, saskaņa un
mīlestība.
11. septembrī pāvests apmeklēja Bavārijas garīgo centru – Altetingas
mariānisko svētnīcu, kur no seniem laikiem ticīgie godina „Melno Madonnu”. Katru gadu
šo svētnīcu apmeklē vairāki miljoni svētceļnieku no Vācijas un citām Eiropas valstīm.
Tās tuvumā atrodas svētās Annas kapucīnu klosteris, kur dzīvoja svētīgais brālis Konrāds.
Altetingā kopā ar ticīgajiem pārdomājām par Marijas lomu pestīšanas vēsturē. Arī mums
jāmācās būt pazemīgiem un gataviem pieņemt Dieva gribu – teica pāvests.
Nākamajā
dienā viņš devās uz Rēgensburgas arhidiecēzi, ko 739. gadā nodibināja svētais Bonifācijs.
12. septembra rītā pāvests celebrēja Svēto Misi. Uzrunā uzsvēra, ka Tēvs caur savu
Dēlu Jēzu Kristu vēlas apvienot cilvēci vienā ģimenē, kas ir Baznīca. Tādēļ tas, kas
tic, nekad nav viens, tam nav jābaidās, ka nokļūs strupceļā – skaidroja Svētais tēvs.
Benedikts
XVI stāstīja arī par ekumēnisko vesperu norisi Rēgensburgas katedrālē, kas ir slavena
ar Domspatzen – Doma bērnu kori. To vairāk nekā trīsdesmit gadus vadīja viņa
brālis priesteris Georgs Ratzingers. Runājot par ekumēnisko tikšanos, Svētais tēvs
teica: “Tā bija providenciāla iespēja kopīgi lūgties, lai pēc iespējas ātrāk tiktu
panākta vienotība visu Kristus mācekļu starpā un atgādināt mūsu pienākumu sludināt
ticību Jēzum Kristum pilnīgā un skaidrā veidā”.
Rēgensburgas universitātē pāvests
tikās ar studentiem, kultūras un zinātnes pārstāvjiem. „Universitāte bija mana garīgā
dzimtene”- atceroties savu darbu, atzina Benedikts XVI. Viņš skaidroja, ka tur teiktās
uzrunas temats bija attiecības starp ticību un saprātu. Lai klausītājiem atklātu argumenta
aktualitāti, pāvests citēja vārdus no XIV gadsimtā norisinājušās sarunas starp kristieti
un musulmani – bizantiešu imperatoru Manuelu II Paleologu un kādu persieti. Sarunā
tika skartas attiecības starp reliģiju un vardarbību.
Diemžēl šis citējums
tika pārprasts – teica Benedikts XVI. Tas, kas uzmanīgi lasīja manu tekstu, saprata,
ka šie viduslaiku imperatora teiktie negatīvie vārdi nekādā gadījumā nav mani un,
ka šo vārdu polemiskais saturs neatspoguļo manu personisko viedokli.
Pāvests
skaidroja, ka bizantiešu kultūras pētnieka Teodora Houri redakcijā publicēto sarunu
tekstu starp Manuelu II Paleologu un persiešu musulmani, ir izvēlējies būtiskas frāzes
dēļ, kurā imperators kritizē vardarbību islāmā. „Runājot par racionālo saprātu, kam
svarīga nozīme ticības tālāknodošanā, gribēju uzsvērt, ka kopā iet nevis reliģija
un vardarbība, bet gan reliģija un saprāts” – teica pāvests.
Balstoties uz
universitātes misiju, manas konferences temats bija attiecības starp ticību un saprātu.
Es gribēju aicināt kristiešus uz dialogu ar moderno pasauli, uz dialogu ar visām kultūrām
un reliģijām.
Svētais tēvs skaidroja, cik svarīgi ir respektēt to, kas mums
un citiem ir svētums. Viņš apliecināja cieņu visām lielajām reliģijām, tostarp arī
musulmaņiem, kas „pielūdz vienu Dievu”, aicinot kopā aizstāvēt un veicināt sociālo
taisnību, morālās vērtības, mieru un brīvību. Pauda cerību, ka pēc šīs asās reakcijas
Rēgensburgas universitātē teiktie vārdi kļūs par iedrošinājumu pozitīvam dialogam
gan starp reliģijām, gan starp moderno saprātu un kristiešu ticību.
Benedikts
XVI atgādināja, ka 13. septembrī viņš pasvētīja Rēgensburgas katedrāles jaunās ērģeles.
Šis cilvēka roku darinātais mūzikas instruments liek mūsu sirdīm pacelties pie Dieva.
Vizītes pēdējais posms bija Frīzinga. Tās senajā katedrālē pāvests saņēma priestera
svētības. Benedikts XVI tur tikās ar priesteriem un pastāvīgajiem diakoniem. Klātesošajiem
viņš atgādināja, ka šodien „Kunga pļaujas lauks ir īpaši liels”.
„Atklāt saviem
tautiešiem Evaņģēlija mūžīgās patiesības un mudināt ticīgos vairāk paļauties uz Dievu
– tāds bija manas vizītes mērķis”, atvadu ceremonijā teica pāvests. Savas atmiņas
par nesen veikto pastorālo vizīti Bavārijā Benedikts XVI atkārtoja franču, angļu,
vācu, spāņu un portugāļu valodās. Apsveicis atsevišķas svētceļnieku grupas, Svētais
tēvs uzrunāja jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus. Tikšanās noslēgumā pāvests
deva savu apustulisko svētību.