Saruna ar pāvesta brāli Georgu Ratcingeru

Pirms Benedikta XVI pastorālās vizītes Bavārijā Vatikāna Radio korespondents Tomass Kicia uz sarunu lūdza pāvesta brāli priesteri Georgu Ratcingeru.


Vai Jūs atceraties sava brāļa dzimšanas dienu?

 
Atceros, ka tajā naktī mani pamodināja kaut kādi trokšņi. Domāju, ka ir pienācis laiks celties, taču istabā ienāca tētis un teica, ka vēl pārāk agrs, ka varu mierīgi gulēt. Šonakt mums piedzimis mazs brālītis. Tad vēl nesapratu, kas ir noticis. Tā bija neparasta diena. Vecāki bija steidzīgi un aizņemti, bet mēs ar māsu Mariju visu uzmanīgi vērojām. Taču neatceros faktu, ka tieši tajā pašā dienā vecāki aiznesa manu brāli uz baznīcu, lai Lieldienu liturģijas laikā viņu nokristītu.


Redzu, ka Jūs labprāt atgriežaties savā bērnībā...

 
Jā, patiešām man patīk atcerēties savu ģimeni, savus bērnības gadus. Tas bija zināmā veidā bargs un grūts laiks, taču raugoties uz to ar šodienas acīm spēju labāk saprast dažu manu vecāku lēmumu nozīmi. Tēvs bija stingrs un godīgs žandarms, māte – labestības un humora pilna sieviete. Vakaros bieži sapulcējāmies ap tēvu, kurš spēlēja uz cītaras, bet mēs dziedājām dažādas dziesmas. Mēs, tas nozīmē, mūsu māte, vecākā māsa Marija, pa vidu es un visjaunākais brālis Jozefs. Tie bija skaisti, kopīgi brīži. Diemžēl tos pārtrauca karš. Uz kādu laiku mēs bijām šķirti viens no otra. Taču arī atškirtības laikā pieredzējām cik stipras ir mūsu ģimeniskās saites.


Tātad Jūsu ģimenes pamats bija stingrais tēvs un labestības pilnā māte?

 
Tēvs bija ļoti stingrs, taču spēja būt arī maigs un delikāts, īpaši tad, kad ģimene spēlēja un dziedāja. Viņš nebija tāds, kas tikai pavēlēja un pieprasīja no mums paklausību. Tēvs bija ļoti tuvu saviem bērniem un sekoja viņu attīstībai. Un otrādi, arī māte dažreiz bija stingra un lika mums paklausīt vecākiem. Taču zinājām, ka tā ir viņu sirsnības un labestības uz mums izpausme. Vecāki mūs mīlēja un gribēja, lai mēs ietu pa patieso ceļu.


No kurienes Jūsu ģimenē radās ticība? Kur jāmeklē tās sākums?

 
Manu vecāku abas ģimenes bija ļoti dievbījīgas. Tēvs piedzima zemnieka ģimenē Bavārijas dienvidos. Viņa tēvocis bija priesteris. Ticība tur bija pašsaprotama lieta. To praktizēja, neuzdodot liekus jautājumus. Tika skaitītas lūgšanas rītā, pirms katras ēdienreizes un vakarā, kā arī bieži visi gāja uz baznīcu. Katehēze, kurā piedalījās bērni, bija ceļavirziens un palīdzība ikdienas dzīvē. Līdzīga attieksme pret reliģiju bija arī manas mātes ģimenē. Abas ģimenes dzīvoja reliģiskā ritmā. Tas veicināja, ka bērniem ticība kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, bez kuras nevar dzīvot. Mums tas bija dzīves pateisais ceļavirziens.


Vai atceraties kādu īpašu notikumu no lūgšanu dzīves bērnībā?

 
Kad bijam vēl mazi, mēs ar brāli gulējām vienā istabā. Atceros, kā vakaros pie mums ienāca vecāki, lai kopā noskaitītu lūgšanu. Mums tie bija skaisti un priecīgi brīži. Vēlāk es kļuvu par ministrantu, bet pēc manis arī mans brālis. Tas mūsu ģimenē ienesa jaunu ritmu, jo bija jāievēro kalpošanas pie altāra konkrētās stundas. Nevarējām pat iedomāties, ka kāds no mums apsēstos pie galda bez lūgšanas. Arī pēc ēdienreizēm neviens necēlās no galda pirms nebijām kopīgi palūgušies. Spilgti atceros lūgšanu pēc vakariņām, kas bija mazliet garāka nekā citas, un mums, bērniem, tā šķita pat pārāk gara. Tēvs vāca kartiņas ar lūgšanu nodomiem un lika tās savā abružātajā lūgšanu grāmatā. Vakara lūgšanu laikā viņš skaļā balsī tās lasīja un mēs kopā lūdzāmies dažādos nodomos.


Jūsu māja atradās tikai dažu kilometru attālumā no Altetingas. Cik svarīga Jums toreiz bija šī mariāniskā svētnīca?

 
Par Altetingu mēs bieži runājām savās mājās. Bez tam, uz turieni ar velosipēdu bieži devās tētis. Īpaši atceros kapucīnu brāļa Konrāda von Paršhama kanonizācijas svinības. Toreiz uz Altetingu devāmies kopā ar māti, māsu un brāli Jozefu. Vēl tagad atceros nakts procesiju ar svecēm un milzīgu svētceļnieku pūli. Viņi nāca no visām malām, dziedot un rokās turot aizdegtas sveces. Tas dziļi atmiņā palika gan man, gan manam brālim. Jāsaka, ka mūsu mājās valdīja šī sanktuārija atmosfēra, jo bieži par to runājām. Domāju, ka tam bija ārkārtīgi svarīga nozīme arī mūsu tālākā dzīves ceļa izvēlē.


Altetinga bija un ir slavena svētceļojumu vieta. Kā tās dievbījība izpaudās jūsu ikdienas dzīvē?

 
Tolaik dzīve laukos bija ārkārtīgi bagāta ar reliģiskajiem elementiem. Katru svētdienu un svētku dienās visi pulcējāmies baznīcā, lai piedalītos Svētajā Misē. Īpaši atceros Lielās Nedēļas liturģiskās svinības. Lielajā Piektdienā baznīcas logi tika aizklāti ar drānu, ko norāva Lieldienu Vigilijas laikā, un tumšajā baznīcā iespīdēja gaisma. Mūsu ikdienas dzīve pulsēja liturģiskā, reliģiskā ritmā. Nāk prātā, kā Lielajā Sestdienā Ašavas ciemā pie vietējā friziera rindā stāvēja vīrieši, lai nogrieztu matus vai noskūtu bārdu. Tā bija ārējā sagatavošanās Lieldienu svinībām. Visa mūsu dzīve bija piepildīta ar reliģiju. Mēs ar brāli to izdzīvojām ļoti intensīvā veidā, arī tādēļ, ka mūsu draudzes baznīcā kalpojām kā ministranti.


Vai Jūs ar brāli Jozefu runājāt arī par priesterību, par iespēju izvēlēties šādu ceļu, par aicinājuma nozīmi?

 
Traunšteinas Garīgajā seminārā iestājos trīs gadus agrāk nekā mans brālis. Viņš toreiz vēl mācījās pamatskolas pēdējā klasē, bet ļoti pārdzīvoja, ka esmu iestājies seminārā. Ar interesi sekoja ikvienam manam solim. Atceros, kādu iespaidu viņam atstāja horālis jeb lūgšanu grāmata, ko saņēmu seminārā. Viņš ārkārtīgi priecājās, mēģināja to lasīt, lai gan tas bija latīņu valodā. Atklāti sakot, daudz nerunājām par mūsu aicinājumu uz priesterību. Katrs no mums gāja savu dzīvesceļu, bet izvēle bija kaut kas pašsaprotams. Tolaik neviens nekritizēja un rūpīgi nepētīja to, ko mēs darījām. Vecāki mūs atbalstīja. Nevaru teikt, ka mēs būtu daudz runājuši par mūsu priesterību.


Kad Jūs bijāt vēl mazā semināra audzēknis, Vācijā aizvien vairāk izplatījās Hitlera ideoloģija. Vai par šo tematu runāja arī Jūsu mājās?

 
Ja labi atceros mājās tēvs ļoti maz runāja par nacistiem. Viņš labi zināja sakāmvārdu: „tikai bērni un muļķi runā patiesību”. Trešā reiha valstī runāt patiesību nozīmēja savas beigas. Vēlāk, kad bijām mazliet paaugušies, redzējām, ka mūsu vecāki bija pret Hitlera ideoloģiju. Viņi nacistus uzskatīja par ļaunuma un nelaimes iemiesojumu. Atceros, ka Titmonginas ģimnāzijā nācās nevienu vienreizi saņemt nievas no nacistu vecāku bērniem. Viņi bija ļoti naidīgi noskaņoti pret mums, mazā garīgā semināra zēniem, par kuriem bija zināms, ka ir pret nacistiem.


Taču galu galā Jūs tikāt piespiests uzvilkt Hitlerjugend formas tērpu. Īsi pirms ievēlēšanas par pāvestu šādā uniformā tika parādīts arī Jozefs Ratcingers...

 
Nekad neesam uzvilkuši un nēsājuši Hitlerjugend formas tērpu. Kādu laiku atradāmies tā dēvētajā Hitlerjugend piespiedu daļā, kurā nebija uniformu. Tas, kurā tiek bieži parādīts mans brālis, ir pretgaisa aizsardzības vienības tērps. Tolaik viss kurss, vai kāds gribēja vai nē, bija iesaukts pretgaisa aizsardzības vienībā.


Pēckara gadi saistās jau ar Minhenes un Frīzingas Garīgo semināru. Vai Jūs ar kolēģiem ievērojāt sava brāļa neparastās spējas, talantu? Vai toreiz nedomājāt, ka viņš kādreiz varētu sasniegt ļoti daudz, kā saka, veikt ekleziālo karjeru?

 
Jāsaka, ka nemaz nedomājām un pat nerunājam par šo tematu. Redzējām, ka mans brālis ļoti interesējas par filozofiju un teoloģiju, ka viņam ir zinātnieka talants, taču tolaik nedomājām, ka kādreiz varētu veikt kaut kādu karjeru.


Daži vācu teologi uzskata, ka Jozefa Ratcingera teoloģisko darbību var sadalīt pirms koncila un pēc koncila darbībā. Vai tā ir tik atšķirīga?

 
Es neredzu atšķirību viņa teoloģiskajā darbībā pirms un pēc Vatikāna II koncila. Bez šaubām, koncils viņam bija liels piedzīvojums, kaut vai attiecībā uz tikšanos ar tik daudziem bīskapiem un profesoriem. Tas viss viņu garīgi bagātināja, taču neredzu viņa teoloģijas virziena maiņu pirms un pēc koncila.


Vai Jūsu brālis nekad nav gribējis kļūt par ‘revolucionāru’ Baznīcā?

 
Revolucionārā ideja nekad mūs nesaistīja. Dzimtajās mājās vienmēr gribējām zināt, kādas ir augstākās morālās vērtības un tās bez vilcināšanās pieņēmām. Revolucionārs ir tāds, kas ar šādām vērtībām nav apmierināts un grib tās mainīt, izmantojot radikālas metodes. Protams, mēs nebijām bezkritiski, taču vienmēr centāmies saskatīt labo tajā, kas jau ir. Tāpēc mans brālis nekad nav gribējis būt par cilvēku, kas tiecas panākt straujas pārmaiņas Baznīcā.


Pāvesta Benedikta XVI uzrunas ir precīzas un skaidras, viņa teoloģiskie raksti dziļi un saturā bagāti. Vācijā viņu uzskata par izcilu domātāju, zinātnieku... No kurienes viņam tas?

 
Viņš to iznesa no mājām. Tur visi mīlēja skaidru domu, sarunas un situācijas. Mēs dzīvojām saskaņā ar vecāku un Baznīcas skaidriem norādījumiem, un domāju, ka mans brālis pieņēma šādu skaidru dzīves stilu.


Kā Jūs pārdzīvojāt sava brāļa, kas tolaik bija jau priesteris, nomināciju par bīskapu?

 
Viņa konsekrācija par bīskapu man bija diezgan liels pārsteigums. Atzīšos, ka man tas bija arī liels un reizē skumjš dzīves pagrieziens, līdzīgs tam, kad viņš tika ievēlēts par pāvestu. 1977. gadā Jozefs kļuva par Minhenes un Frīzingas arhibīskapu. Līdz ar to viņam bija vēl vairāk darba, bija ļoti aizņemts un vienmēr atradās uzmanības centrā, pat vairāk nekā būdams teoloģijas profesors Rēgensburgas universitātē.


Daudz tiek runāts par pāvesta mīlestību uz mūziku. Vai viņš spēlē klavieres?

 
Jā, viņam patīk spēlēt klavieres. Kādreiz spēlēja arī ērģeles un vijoli. Bet vēlāk viņam bija ārkārtīgi daudz pienākumu un mūzikai atlika aizvien mazāk laika. Taču, lai arī kur viņš nebūtu, tuvumā bija jābūt klavierēm, un kad bija kāds brīvs brītiņš viņš vingrinājās uz tām. Kad satiekos ar pāvestu Romā, viņš vienmēr lūdz, lai es vakaros viņam kaut ko nospēlētu uz klavierēm.


Kādi ir šie skaņdarbi? Kāda mūzika pāvestam patīk visvairāk?

 
Visbiežāk tās ir liturģiskās dziesmas. Taču labprāt klausās arī tautas dziesmas manā izpildījumā (smejas). Viņam patīk klasika un vācu romantisms. Baha, Hendeļa, Mocarta, Šūberta un Bēthovena mūzika ir tā, kas viņam noteikti patīk. Viņš bieži gāja uz koncertiem, taču nepietika laika, lai kļūtu par izcilu mūziķi. Bez tam, viņu interesēja arī baznīcas arhitektūra. Manu brāli fascinēja viss, kas ir saistīts ar sakrālo mūziku, arhitektūru un mākslu. Kā zināms, dažas svētbildes un ēkas, ja ar tām varēja izteikt kādu ticības definīciju, bija viņa teoloģisko pārdomu galvenais temats.


Jūsu brālis Jozefs Ratcingers tagad ir pāvests Benedikts XVI. Vai ar to ir kaut kas mainījies jūsu attiecībās?

 
Nē, nekas nav mainījies. Mēs aizvien satiekamies un zvanām viens otram. Mūsu brāļu attiecības ir palikušas tik pat sirsnīgas un vienkāršas. Es mēģinu viņu īpaši netraucēt pāvesta pienākumu pildīšanā. Esmu pārliecināts, ka viņš pats labāk zina, kā un kad tos veikt. Viņa darbības virziens man ir saprotams.


Mīļš paldies par sarunu.

 
tulkoja Silvija Krivteža