"Kunga Eņģelis" kopā ar pāvestu: svētais Gregors Lielais

Svētais Gregors Lielais ir piemērs gan Baznīcas ganiem, gan valdības ierēdņiem – tiekoties ar svētceļniekiem Kastelgandolfo, teica Benedikts XVI. Apceri pirms lūgšanas „Kunga Eņģelis” viņš veltīja šim pāvestam un Baznīcas doktoram. Svētais Gregors dzimis ap 540. gadu. Pēc tēva nāves viņš izdalīja savu mantojumu nabagiem, mājas pārvērta par klosteri, un kādu laiku dzīvoja tanī kā mūks. Taču pāvests pavēlēja viņam atstāt noslēgtību un iesvētīja to par vienu no Romas diakoniem. 579. gadā kļuva par pāvesta nunciju Konstantinapolē. 590. gadā pēc pāvesta Pelagija II nāves tika ievēlēts par pāvestu. Gregors pievērsa lielu uzmanību misijām, nosūtot 40 benediktīniešu mūkus uz Angliju. Tie lika pamatus Vestminsteres, Kenterberijas un Jorkas bīskapijām. Svētais Gregors Lielais bija reformātors: piegrieza lielu vērību liturģijai un arī Baznīcas dziedāšanai. Viņš ir Baznīcas Mācītājs un viņa lielo nopelnu dēļ Baznīca viņam piešķīra svētā Gregora Lielā vārdu.

Šodien, 3. septembrī, saskaņā ar Romas kalendāru, svinam pāvesta un Baznīcas doktora, svētā Gregora Lielā svētkus (dzīvoja 540-604). Šī izcilā, teiktu, ne ar ko nesalīdzināmā personība, ir piemērs gan Baznīcas ganiem, gan valdības ierēdņiem. Vispirms viņš bija pilsētas prefekts, vēlāk – Romas bīskaps. Būdams cēzara ierēdnis, Gregors izcēlās ne tikai ar īpašām administratora dotībām, bet arī ar morālo stingrību. 30 gadu vecumā viņš ieņēma civilas varas visaugstāko posteni – „Praefectus Urbis” (pilsētas prefekts). Tajā pašā laikā viņš sajuta aicinājumu uz klosterdzīvi, ko īstenoja pēc sava tēva nāves, 574. gadā. No tā laika Benediktīniešu Regula kļuva par viņa vissvarīgāko atbalsta punktu. Mūku vienkāršo un nabadzīgo dzīves veidu viņš saglabāja arī tad, kad kā pāvesta sūtnis devās uz Konstantinopoli, lai tiktos ar Austrumu Imperatoru.

Atgriezies Romā, Gregors kļuva par pāvesta Pelagija II līdzstrādnieku – turpināja Benedikts XVI. Tolaik pilsētā izplatījās mēris. Tā upuru vidū bija arī pāvests. Par Pelagija II pēcteci vienbalsīgi tika ievēlēts Gregors. Dažādos veidos viņš centās izvairīties no šiem pienākumiem, līdz beidzot piekrita. Atstājis klosteri, Gregors kalpoja Baznīcai, cenšoties labi izpildīt savus pienākumus un būt „Dieva kalpu kalps”.

„Nav īsti pazemīgs tas, kas zina, ka saskaņā ar Dieva gribu viņš ir atbildīgs par citiem, bet pret saviem pienākumiem izturas vieglprātīgi” – tā savā pastorālajā vēstulē rakstīja svētais. Gregors nojauta jaunas civilizācijas dzimšanu, kas radās romiešu kultūrai tiekoties ar tā dēvātajām „barbaru” tautām, ko apgaismoja kristietības gaisma. Mūku dzīve kļuva par bagatību ne tikai Baznīcai, bet arī visai sabiedrībai.

Pēc lūgšanas „Kunga Eņģelis” pāvests apsveica atsevišķas svētceļnieku grupas. Vēršoties pie poļu ticīgajiem, Benedikts XVI runāja par skolēniem, kuri pēc vasaras brīvdienām, ir atsākuši skolas gaitas. Viņš vēlēja tiem izturību un panākumus, iegūstot zināšanas un gudrību.

sk/RV