Maronītu tēvu liecības par karu Libānā

Svētdiena, 2006. gada 30. jūlijs. Kānā, Libānās dienvidu pilsētā, zem Izraelas nomestajām bumbām mira 60 cilvēki, no kuriem 37 bērni.


Komentēt šo notikumu tika aicināts Libānas maronītu patriarhs Nasralla Sfeirs. „Libāna vairs nespēj to visu panest, mūsu tauta ir agonijas stāvoklī, kamēr pasaule uz to vienīgi noraugās,” tā intervijā žurnālistiem savu izmisumu pauda patriarhs, piebilstot, ka noziegums Kānā ir jānosoda visiem.


„Pirms sākās šis karš, Libānā kūsāja brīnišķīga dzīve,” nopūšas monsinjors Alvans Hanna – pontifikālās maronītu kolēģijas rektors Romā, kuru uz sarunu aicināja itāliešu žurnāla 30 giorni korespondents. Žurnālā var iepazīties ar viņa un vairāku citu Libānas maronītu tēvu liecībām. Alvans Hanna stāsta, ka pēc tam, kad tika pārvarēts nemiers, kas bija iestājies pēc bijušā premjerministra Rafika Hariri nogalināšanas atentātā 2005. gada 14. februārī un kad Libānu atstāja sīriešu karaspēks, starp visiem valstī esošajiem spēkiem – labējiem un kreisajiem, kristiešiem un musulmaņiem, bija izveidojies auglīgs dialogs, kas veda pie valsts Konstitūcijas reformas. „Tad notika tas, kas šobrīd notiek,” saka monsinjors Hanna.


Jau vairākus gadus Libānas dienvidi ir sadursmju vieta starp Izraelu un šiītu karotāju Hezbollah grupējumu. Tas ir pastāvīgs konflikts, kurā vieni raida katjušas šāvienus uz otriem, bet otrie pret pirmajiem izmanto triecienus no gaisa. Tā visa fonā norisinās Libānas koncentrācijas nometnēs ieslēgto palestīniešu bēgļu traģēdija.


12. jūlijā Izraelas patruļa ienāca Libānas teritorijā un tai tūlīt uzbruka Hezbollah kaujinieki. Šīs sadursmes bilance – 7 izraeliešu kareivji miruši un divi nolaupīti. Hezbollah nav vienīgi militārs grupējums, bet arī partija, kurai ir savi pārstāvji Libānas valdībā. Tāpēc Izraela ievelk karā visu Libānas teritoriju. Pasaulē izslavētā „ciedru zeme cieš elles mokas – nemitīgas bombardēšanas uz zemes, no gaisa un jūrā turpina izpostīt zemi, kas sava dabas skaistuma dēļ tika saukta arī par Tuvo Austrumu Šveici. Bumbas sagrauj visu – publiskās un privātās ēkas, dzīvojamās mājas, tiltus, elektrocentrāles, pārtikas noliktavas, ūdens krātuves,” stāsta tēvs Hanna. „Pagriezīsim šo zemi atpakaļ par 20 gadiem,” teica kāds no redzamākajiem Izraelas varas pārstāvjiem konflikta sākumā. „Un tieši tas arī notiek. Nespējam saprast, kāds sakars tam visam ar Hezbollah draudiem,” savu izbrīnu pauž Libānas maronītu ordeņa tēvs.


Kopš 12. jūlija Izraela nav pārtraukusi raidīt savas bumbas uz Libānu. Viens no attēliem, ko šais dienās izmantoja televīzija, ir raķete, kas aprīkota ar telekameru un kas tiek raidīta pret kāda raidītāja antenu. Raķete tuvojas mērķim, trāpa tam un tas eksplodē. Taču tas ir tīra un „inteliģenta” kara attēls. Patiesība ir daudz skaudrāka.


Cietusī „Voice of Charity (tulkojumā „Žēlsirdības balss”) „ir katoļu radio, kas darbojas visā Tuvo Austrumu teritorijā,” stāsta šī radio direktors, tēvs Fadi Tabets. „Mums ir programmas divpadsmit valodās. Tas ir vienīgais radio visu Tuvo Austrumu teritorijā, kas raida tik daudzās un dažādās valodās, lai sasniegtu visus. Ticu, ka mūsu radio ir derīgs instruments, lai palīdzētu saklausīt mūsu Kunga Jēzus Kristus balsi. Mūsu radio klausījās ne tikai visā Libānas teritorijā, bet arī Kiprā, Sīrijā un visā Svētajā Zemē. Diemžēl, mūsu antenas ir sabombardētas. Šobrīd varam raidīt vienīgi Beirūtā un nedaudz ārpus tās” stāsta Voice of Charity direktors. Zem „inteliģento” bumbu triecieniem darbība jāpārtrauc ne tikai radio, bet arī televīzijas raidītājiem, tai skaitā kristīgajiem. Tai pašā laikā konflikts, kas Libānas dienvidos pretstata Izraelas karaspēku šiītu militārgrupējumam, ir izvērsies visā plašumā.


Karaspēks, kas nes Dāvida zvaigzni un ir viens no spēcīgākajiem pasaulē, sastopas ar grūtībām, apkarojot skrandās tērptu armiju, kurai nav ko zaudēt un kas slēpjas pazemes eju tīklā. No šejienes Hezbollah , ko Izraela un Amerikas Savienotās Valstis apsūdz kā Sīrijas un Irānas bruņoto roku, rīko atkārtotus uzbrukumus Haifai, trešajai lielākajai pilsētai Izraelā, sējot tur teroru un nāvi. Arī šai gadījumā vērojama traģiska ironija – par upuri teroram ir kļuvusi pilsēta, kas ir sava veida simbols miermīlīgai sadzīvei starp ebrejiem un arābiem. Arī Haifā tiek ievainoti un mirst nevainīgi bērni, daudzi, izbīļa pārņemti, slēpjas pazemes bunkuros. „Spridzekļi, ko Hezbollah novieto Haifā, nenes tik milzīgu iznīcību, kā izraēliešu bumbas Libānas pilsētās un ciemos, taču gan vieniem, gan otriem piemīt spēja nogalināt,” atzīst monsinjors Alvans Hanna.


„Ja Izraelas ofensīvas mērķis patiešām ir iznīcināt kaujinieku grupējumu, kuram atbruņoties lika jau ANO pieņemtā 1559. rezolūcija, tad, iespējams, ka Izraela kļūdās savos aprēķinos. Arī tāpēc, ka arābu zemēs Hezbollah piekritēju skaits palielinās ik dienas. „Šīs ofensīvas panāktais efekts ir tas, ka libāniešu tauta ir spiesta pretoties. Ir palielinājusies Libānas iedzīvotāju solidaritāte. Tauta vēlas izdzīvot,” stāsta tēvs Abdo Abou Kassams, Libānas bīskapu konferences katoļu informācijas centra direktors. Viņš piebilst: „ Hezbollah nav vienīgi kaujinieki, vai bruņota partija. Tā ir kopiena, kas sastāv no ģimenēm, tie ir tēvi, mātes un bērni, ko vieno spēcīga ideoloģija un solidaritātes gars. Šis aspekts piešķir kustībai spēku, ar kuru nav apveltīta kura katra kaujinieku vienība. Tāpēc militāra konfrontācija ar Hezbollah ir smaga un bezjēdzīga,” saka tēvs Kassams.


Lai atbruņotu šos kaujiniekus, kā to prasa jau pieminētā 1559. ANO rezolūcija, ir nepieciešama Libānas valdības iejaukšanās. „Tikai dialogs starp Libānas valdību un Hezbollah kustību no vienas puses un starp Libānas valdību un ANO, no otras puses, var atrisināt šo krīzi,” piebilst Libānas maronītu tēvs.


Interesanti, ka tieši 12. jūlijā, Izraelas iebrukuma pirmajā dienā, visām ieinteresētajām pusēm bija jāparaksta vienošanās, lai atbildētu uz minētās ANO rezolūcijas prasībām. Vēlāk, 24. jūlijā ASV valsts sekretārei Kondolīzai Raisai, kas bija ieradusies Libānā, to atgādināja arī Libānas šiītu līderis Nabihs Berri. Taču viss jau bija sarežģījies, arī 26. jūlijā Romā notikusī konference, kuras mērķis bija meklēt miera iespējas, vairs nedeva nekādus rezultātus.


Kamēr diplomātiskie spēki cenšas rast risinājumus, karš turpinās un pieaug tā nesto upuru skaits, kurš ir daudz lielāks, nekā masu medijos pasniegtie skaitļi. Bombardējumos, kas turpinās bez mitas, nav iespējams atrakt visus cilvēkus, kas gājuši bojā zem ēku drupām, lai spētu tos saskaitīt. Grūti saskaitīt arī visus tos, kas ir guvuši lielākus vai mazākus ievainojumus. Upuru vidū ir ļoti daudz bērnu. „Libāna ir pilna ar bērniem, jo īpaši daudz to ir musulmaņu ģimenēs,” stāsta tēvs Alvans Hanna. Tādējādi, apmēram 25-30% mirušo šai karā ir bērni. „Nesaprotu, kāpēc Izraelas militāristi ir tik nežēlīgi pret bērniem. Pastāv taču starptautisks likums, kas aizstāv bērnu tiesības,” ar rūgtumu atgādina Libānas maronītu priesteris. Tēvs Abdo, savukārt, vēršas pie visiem kristiešiem ar aicinājumu lūgties, lai apturētu bērnu iznīcināšanu un uzbrukumus civiliedzīvotājiem.


Ženēvas konvencija arī kara laikā aizliedz uzbrukt civiliedzīvotājiem un ievainotajiem. Taču Libānas notikumu aculiecinieki stāsta, ka uzbrukumi notiek arī ātrās palīdzības un humanitāro organizāciju mašīnām. Pie tam, izraeliešu karaspēks izmanto tai pašā konvencijā aizliegtos ieročus, piemēram, fosfora un termobārija bumbas. Lai arī Izraelas ģenerāļi to noliedz, pietiek ielūkoties Internet lappusēs, kur redzami ievainotie, vai mirušie bērni ar oglēs pārvērstām, kūpošām ķermeņa daļām, kas pierāda pretējo. Tēvs Abdo gan atzīst, ka viņš nav tiešs šo faktu liecinieks, taču skatoties arābu zemju televīzijas kanālus, kas šo vardarbību apsūdz daudz spēcīgāk, pielietojot daudz spēcīgākus izteiksmes līdzekļus, tai skaitā attēlus, nekā Eiropas vai Amerikas zemju televīzijas kanāli.


Sarunu turpina monsinjors Alvans Hanna. Viņš uzsver, ka Izraelas reakcija ir neproporcionāla, lai arī var saprast šīs zemes izjūtas pēc Hezbollah veiktajiem sērijveida atentātiem tās pilsētās. „Izraela jūtas apdraudēta, taču iebrukt Libānas zemē, iznīcināt tās civiliedzīvotājus un graut infrastruktūras pēc tam, kad ir nolaupīti divi Izraelas armijas karavīri, tas ir par daudz,” viņš saka.


„Neproporcionāla reakcija,” tieši šos vārdus ir izmantojuši daudzi pasaules zemju komentētāji, runājot par Izraelas militāro intervenci Libānā. Arī maronītu rita patriarhs, kardināls Nasralla Sfeirs lietoja šo izteicienu ASV apmeklējuma laikā. Aiz okeāna tika meklēts miers, taču bez rezultātiem. Atgriežoties Libānā, patriarhs Sfeirs saacināja visus bīskapus, kas apspriedes beigās izdeva apelāciju izbeigt ienaidu un ļaut ieplūst valstī humanitārajai palīdzībai. Arī pāvests Benedikts XVI atkārtoti aicināja pēc miera un 23. jūlijā noteica lūgšanu dienu. Taču līdz šim neviens aicinājums nav ievērots. „Mēs esam tikai garīgs spēks,” reālistiski nosaka tēvs Šarbels Mhanna – Vissvētākās Jaunavas Marijas mariamītu maronītu ordeņa priekšnieks. Šis ordenis sastāv no 110 priesteriem, kas dzīvo 16 dažādos klosteros, kas izkaisīti pa visu Libānas teritoriju. „Baznīcai nepieder spēks, lai kaut ko uzspiestu, mēs varam tikai lūgties,” saka tēvs Mhanna. Šais dienās viņš bija ieradies Romā, lai vāktu humanitāro palīdzību Libānai. „Meklējam visus iespējamos kanālus, lai šī palīdzība sasniegtu mērķi. Mums ir daudz kas nepieciešams,” stāsta tēvs Mhanna, kuru žurnālistiem izdevās sastapt Romas maronītu mariamītu kolēģijā pie svētā Pētera ķēdēs baznīcas.


Libāna ir arābu zeme, kurā kristiešu kopiena veido nozīmīgu sabiedrības daļu. Kā stāsta monsinjors Alvans Hanna, Libānā vienmēr ir pastāvējis nerakstīts likums – arī brāļu karu laikā, kurā musulmaņi karoja ar kristiešiem un drusiem, proti, lai republikas prezidents būtu kristietis, ministru prezidents musulmanis sunnīts un kameras prezidents musulmanis šiīts. Kā stāsta Libānas maronītu tēvi, Baznīca šobrīd notiekošā kara laikā nav nostājusies nedz Izraelas, nedz vajātās Hezbollah kustības pusē. Tā lūdzas par mieru un Libānas tautas labklājību. „Šai karā esam iesaistīti visi, gan kristieši, gan musulmaņi – gan tie, kas ir par, gan tie kas ir pret Hezbollah ” saka tēvs Hanna.


Tēvs Abdo, savukārt, piebilst: „Cilvēki tiek nogalināti visu acu priekšā. Mēs esam aplenkti, valsts ir bloķēta. Izraelieši bombardē visu, arī kravas mašīnas, kas ved humanitāro palīdzību. Dienvidos situācija ir vēl traģiskāka, trūkst elektrības, ūdens, medikamentu. Pa radio klausāmies nemitīgus cilvēku lūgumus pēc palīdzības. Palīdzība nepieciešama ne tikai bumbu ievainotajiem. Ir cilvēki, kuriem ir ikdienišķas veselības problēmas, tādas, kā sirds darbības traucējumi, cukura diabēts un citas. Arī viņi ir palikuši bez jebkāda veida medicīniskās aprūpes.”


Kamēr libāniešu ēkas grūst zem nomestajām bumbām, kamēr visādā veidā tiek traucēta humanitāro sūtījumu saņemšana, Baznīca kā vien spēj, cenšas nest palīdzību Libānas iedzīvotājiem. „ Caritas organizācija bija pirmā, kas nāca palīgā kara upuriem, izdalot pārtiku un medikamentus,” stāsta Libānas Caritas prezidents, tēvs Georgs Massouds Houri. „Katoliskās organizācijas ir atvērušas savas struktūras tiem, kam ir nepieciešama palīdzība, un to dara bez jebkādas reliģiskās vai politiskās diskriminācijas. Šī atvērtība bija iespējama, pateicoties arī Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu katoļu solidaritātei,” stāsta Libānas Caritas prezidents. Viņš ir pārliecināts, ka šī krīze nebeigsies dažu nedēļu laikā, bet turpināsies ilgi. Tāpēc atliekot cerēt, ka arī ārvalstu solidaritāte turpināsies līdz krīzes beigām.


Visu ekleziālo struktūru, tai skaitā klosteru un katolisko skolu atvēršana patvēruma meklētājiem notika pēc patriarha Nasralla Sfeira aicinājuma. Apmēram miljonam cilvēku vairs nav savu māju. Tas ir ļoti daudz, ja ņem vērā, ka Libānā dzīvo 4 miljoni iedzīvotāju. Šis viens miljons cilvēku ir zaudējuši visu iedzīvi un viņiem viss tagad ir nepieciešams. Daudzi bēgļi ir patvērušies rajonā ap patriarhātu, arī tāpēc, ka uzskata šo rajonu par drošāku salīdzinājumā ar citiem. Arī maronītu tēvi cer, ka Baznīcas struktūras nebombardēs.


Tēvs Fadi Tabets stāsta, ka arī bēgļu vidū nevalda idilliska gaisotne. Dažas nesaprašanās izraisījusi Hezbollah bēgļu vēlēšanās uzvilkt pār klosteriem savus karogus. Tomēr šodien Libānas starpreliģiju gaisotnē ir iezīmējies kaut kas jauns, kas attālina kādreizējos konfliktus starp kristiešiem un musulmaņiem. Liela loma šai jaunajā pavērsienā pieder ģenerālim Mihaelam Aounam, kristiešu politiskajam līderim, kurš ir pratis nodibināt auglīgu dialogu ar musulmaņu līderiem.


Vissīvākā karadarbība norisinās Libānas dienvidos. Kara sākumā šiīti, kuru šai reģionā ir vairākums, meklējot patvērumu, masveidā devās uz šeit esošajiem četriem kristiešu ciematiem. Arī tāpēc, ka visi komunikāciju ceļi starp dienvidiem un ziemeļiem bija slēgti, dienvidu iedzīvotāji bija spiesti izbaudīt vissmagākos uzbrukumus. Tika sabombardēti tilti un tūkstošiem cilvēku faktiski bija ieslēgti nāves slazdos. Vienā no dienvidu kristiešu ciematiem apmetušies ap 35 tūkstoši bēgļu. „Viņiem vairs nav nekā, arī mazi bērni ir spiesti ēst zāli un dzert netīru ūdeni,” intervijā itāliešu žurnālam 30 giorni stāsta tēvs Fadi.


Libānas dienvidos jau 50 gadus darbojas maronītu vadītā Kadmousas koledža. 97% tās audzēkņu ir musulmaņi šiīti. Šobrīd skolā ir apmetušies ap simts bēgļu. Ar maronītu tēviem, kas vada šo skolu, sazināties nav viegli, jo arī telefona līnijas ir izpostītas. Kad pēc vairākiem mēģinājumiem, ar mobilā tālruņa starpniecību izdevies sakontaktēties ar skolas direktoru, vienīgais teikums, ko varējis saklausīt, bijis: „Šeit ir karš!”


Nedaudz uz ziemeļiem jau iet labāk. Izdodas sazināties arī pa tālruni. Tēvs Marsels Abi Kalils, bijušais maronītu mariamītu ordeņa ģenerālpriekšnieks, šobrīd ir abats Deir Er Kamaras maronītu misijā, kas atrodas Čoufā, rajonā, kas robežojas ar dienvidiem. Viņa vadītajā klosterī šobrīd dzīvo seši maronītu tēvi. Tēvs Marsels stāsta, ka Izraelas karaspēks izpostījis visas dienvidu pilsētas gandrīz līdz pamatiem. Daļēji sagrauta arī jau pieminētā Kadmousas koledža. Deir Er Kamarā, savukārt, ir ieradušies ap 40 tūkstoši bēgļu. Arī šeit maronīti vada skolu, kurā šobrīd dzīvo 300 bēgļu Tikpat daudz bēgļu dzīvo arī kristiešu mājās. Taču izraēlieši esot izplatījuši skrejlapas, kurās piedraud bombardēt visu, kur tiek izmitināti šiīti.


Tēvs Marsels stāsta par izbiedētiem cilvēkiem, kas ieradušies kristiešu ciematos vienīgi ar to, kas bijis mugurā. Kristieši tos pieņēmuši ar atvērtību un dāsnumu, ko šiīti nemaz nebija gaidījuši un par ko esot ļoti pārsteigti. Vietējā draudze tūlīt sarīkojusi palīdzības vākšanas kampaņu un visi ticīgie esot kaut ko atnesuši – cits matračus un apģērbu, cits pārtiku, traukus un medikamentus. „Pateicoties viņiem, varējām šiem mūsu nabaga brāļiem sniegt pirmo palīdzību. Pēc tam ieradās Caritas . Ierīkojām bēgļu nometni un tagad jau varam palīdzēt viņiem daudz efektīvāk,” stāsta tēvs Marsels. Viņš piebilst, ka vairāki bēgļi jutušies ļoti nomākti, jo karā pazaudējuši visu. Taču kristieši tos mierinājuši, sakot: „Jūs neko neesat zaudējuši, jo mēs esam jūsu brāļi.” Bēgļi, dzirdot šādus uzmundrinājuma vārdus, sākuši raudāt.


Tēvs Marsels stāsta arī par kādu sievieti, kas izbēgusi no bombardējuma un ierodoties kristiešu ciematā, dzemdējusi dēlu. Viņa ir devusi tam vārdu Nasralla – paskaidrojot, ka izvēlējusies to ne tikai tāpēc, ka šai vārdā saucas Hezbollah līderis, bet arī maronītu patriarhs. Musulmaņu sieviete atzinusies, ka viņu aizkustinājusi kristiešu labestība.


„Šķiet, ka šis karš un tā šausmas ir likuši uzplaukt kaut kam jaunam. Kristieši un musulmaņi nekad nav bijuši tik vienoti. Visa Libāna šobrīd ir vienota kā nekad agrāk,” saka Deir Er Kamaras maronītu abats.


Ar šo nelielo tuvākmīlestības ziediņu, kas uzplaucis izmocītajā Tuvo Austrumu zemē, laikraksts 30 giorni noslēdz savu interviju virkni ar Libānas maronītu tēviem, vienlaikus atgādinot, ka Libānai vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešama ar ī labas gribas cilvēku palīdzība.


iš