Intervija ar Benediktu XVI

Benedikta XVI intervija Bayerischer Rundfunk (ARD), ZDF, Deutsche Welle televīzijai un Vatikāna Radio. Saruna notika 5. augustā Kastelgandolfo.

- Septembrī Jūsu Svētība apmeklēs Vāciju, konkrēti, Bavāriju. „Pāvests ilgojas pēc savas dzimtenes” – gatavojoties vizītei, teica līdzstrādnieki. Par kādiem tematiem runāsiet sava ceļojuma laikā; vai jēdziens „dzimtene” ir starp tām vērtībām, par kurām Jūs gribat runāt īpaši?

Protams. Manas vizītes mērķis ir vēlreiz redzēt vietas un cilvēkus, ar kuriem kopā esmu audzis, kas mani mācīja un veidoja manu dzīvi. Vēlos pateikties visiem šiem cilvēkiem. Gribu nodot arī vēstījumu, kas pārsniedz manas dzimtenes robežas, un kas ir mana kalpojuma konsekvence. Jāsaka, ka tematus man norādīja liturģiskie svētki. Taču galvenais temats ir tas, ka mums ir jāatkāj Dievs, nevis kaut kāds Dievs, bet Dievs ar cilvēcisku seju, jo, kad redzam Jēzu Kristu, redzam Dievu. Sākot no tā, mums jāatrod ceļi, lai viens ar otru satiktos ģimenēs, starp paaudzēm, kā arī starp kultūrām un tautām; jāatrod šajā pasaulē izlīgšanas un mierīgas līdzāspastāvēšanas ceļi, kas ved uz nākotni. Šos ceļus uz nākotni mēs neatradīsim, ja nesaņemsim gaismu no augšienes. Tādēļ neesmu izvēlējies kaut kādus speciālus tematus. Varu teikt, ka ticības fundamentālās vēsts sludināšanā galvenā pavadone būs liturģija, kas saistās ar aktuālo dzīves situāciju, kurā pirmām kārtām gribam stiprināt sadarbību tautu starpā un meklēt visus iespējamos ceļus, kas ved uz izlīgšanu un mieru.

- Kā pāvests Jūs esat atbildīgs par universālo Baznīcu. Saprotami, ka šī vizīte vērsīs pasaules uzmanību arī uz katoļu situāciju Vācijā. Novērotāji gandrīz vienbalsīgi apstiprina, ka pašreiz tur valda laba atmosfēra, arī pateicoties Jūsu ievēlēšanai par pāvestu. Taču vecās problēmas ir palikušas, piemēram, aizvien mazāk cilvēku praktizē savu ticību, aizvien mazāk kristību, un, galvenokārt, aizvien mazāka ir Baznīcas ietekme sabiedriskajā dzīvē. Kā Jūs vērtējat pašreizējo katoļu Baznīcas situāciju Vācijā?

Vispirms gribu teikt, ka Vācija pieder Rietumiem, ar visu sev raksturīgo kolorītu. Mūsdienu Rietumu pasaulē pārdzīvojam jaunu radikālisma un sekularizācijas vilni. Ticēt ir aizvien grūtāk, jo pasaule, kurā dzīvojam pilnībā ir mūsu roku darbs, un tajā – varam teikt - Dievs vairs neatklājas tiešā veidā. Vairs nedzeram no avota, bet no trauka, ko saņemam jau pilnu. Cilvēki paši ir izveidojuši savu pasauli un atrast tajā Dievu ir aizvien grūtāk. Taču tas nav raksturīgs tikai Vācijai. Šis process ir vērojams visā pasaulē, īpaši Rietumu pasaulē. No otras puses, Rietumus šodien spēcīgi ietekmē citas kultūras, kurās pirmatnējais reliģiskais elements ir ļoti stiprs, un kuras šausminās no Rietumu vienaldzības attiecībā uz Dievu. Šis svētuma elements citās kultūrās, ja arī tas dažādos veidos ir aizsegts, no jauna aizskar Rietumu pasauli, aizskar mūs, kas atrodamies daudzu kultūru krustcelēs. Rietumos un arī Vācijā no cilvēka sirds dziļumiem izlaužas sauciens pēc „kaut kā liela”. Redzam, ka jaunieši intensīvi meklē šo „kaut ko vairāk”. Zināmā veidā reliģijas fenomens atgriežas, arī ja runa ir par pārāk nenoteiktu meklēšanas veidu. Taču visā šajā lietā Baznīca ir klātesoša, sniedzot ticības liecību. Domāju, ka šī vizīte, kā tas bija arī Ķelnē, mums palīdzēs no jauna atklāt cik skaisti ir ticēt, palīdzēs apzināties, ka lielās ticīgo kopienas prieks spēj aizraut, ka aiz tā slēpjas kaut kas ļoti nozīmīgs, ka kopā ar jaunajām kustībām atveras arī jaunas ticības iespējas, kas mūs tuvina un pozitīvi ietekmē mūsdienu sabiedrību kopumā.

- Pagājušajā gadā Ķelnē Jūsu Svētība tikās ar jauniešiem. Esmu pārliecināts, ka tur Jūs pieredzējāt, ka jaunatne ir gatava un atvērta jaunajam, tur ļoti sirsnīgi tikāt pieņemts Jūs pats. Vai nākamajā ceļojumā būs arī speciāls vēstījums jauniešiem?

Vispirms gribētu teikt, ka ļoti priecājos par jauniešiem, kuri vēlas satikties, kopā izdzīvot ticību un darīt kaut ko labu. Atvērtība labajam ir ļoti dziļi jauniešu sirdīs, pietiek paraudzīties uz dažādām volontārisma formām. Iesaistīties un dot savu ieguldījumu palīdzības sniegšanā trūkumcietējiem ir patiesi svarīga lieta. Pirmais impulss varētu būt iedrošinājuma vārdi: Dariet tā tālāk! Meklējiet izdevību darīt labu! Pasaulei nepieciešama jūsu griba palīdzēt, tai ir nepieciešams jūsu darbs! Otrs impulss varētu būt: drosme pieņemt galīgos lēmumus! Jaunieši ir ļoti dāsni, taču, kad jāpieņem lēmums uz visu mūžu, vai tā būtu laulība, vai priesterība, viņos rodas bailes un nedrošība. Pasaule nemitīgi atrodas dramatiskā kustībā: tagad varu pilnībā īstenot dzīvi ar visiem tās pārsteigumiem. Vai pieņemot galīgo lēmumu, nezaudēšu brīvību, vai nezaudēšu izvēles brīvību? Jāiedrošina jauniešus pieņemt galīgos lēmumus. Tas būtībā ir vienīgais, kas palīdz mums augt, iet uz priekšu un dzīvē sasniegt kaut ko lielu; vienīgais, kas neierobežo mūsu brīvību, bet dāvā pareizo virzienu dzīvē. Jāsaka, ka riskēt jeb veikt lēcienu, nozīmē pilnībā pieņemt dzīvi. Tas ir tas, ko es gribētu sludināt.

- Svētais tēvs, mani jautājumi attiecas uz ārvalstu politiku. Pēdējās nedēļās Tuvajos Austrumos cerība mieram ir kļuvusi pavisam vāja. Kāda loma pieder Svētajam Krēslam šīs problēmas atrisināšanā? Kādā veidā Jūs personīgi varat ietekmēt situāciju Tuvajos Austrumos?

Protams, mums nav lielu politisko iespēju un arī negribam sev nekādu politisko varu. Taču gribam aicināt kristiešus un tos, kuriem ir svarīga Svētā Krēsla nostāja, sakopot visus spēkus un atzīt, ka karš ir visliktākais atrisinājums. Tas nedod neko labu nevienam, arī škietamajiem uzvarētājiem. To ļoti labi zinām pēc Eiropā notikušajiem diviem pasaules kariem. Vienīgais, kas nepieciešams visiem, ir miers. Libānā ir stipra kristiešu kopiena, ir arī kristieši starp arābiem, to netrūkst arī Izraēlā. Kristieši visā pasaulē ir iesaistījušies šo mums visiem dārgo valstu labā. Ir morālie spēki, kas palīdz apzināties, ka vienīgais atrisinājums ir tas, ka jādzīvo visiem kopā. Šos spēkus mēs gribam mobilizēt. Politiķiem jāatrod ceļi, lai miers pēc iespējas ātrāk tiktu panākts, un pirmām kārtām, lai tas būtu ilgstošs!

- Kā Romas bīskaps Jūs esat svētā Pētera pēctecis. Kāda ir Pētera kalpojuma nozīme mūsdienās? Kāda ir saikne starp koleģialitātes principu un pāvesta primātu?

Šajā lietā pastāv zināma veida saspīlējumi, taču arī līdzvars, un tā tam jābūt. Daudzveidība un vienotība savstarpēji stiprinās un tam jābūt atspoguļotam mūsdienu pasaules mainīgajās situācijās. Šodien esam jaunas „kultūru polifonijas” priekšā, kurā Eiropa vairs nespēlē pirmo vijoli. Kristiešu kopienas no dažādiem kontinentiem ieņem konkrētu vietu, varam teikt, iegūst savu krāsu. Mums allaž jāmācās šo dažādu komponentu saplūšana. Šajā sakarā esam attīstijuši dažāda veida līdzekļus; piemēram, bīskapu vizītes „ad limina”, kuras vienmēr pastāvēja, bet šodien labāk tiek izmantotas. Tās dot iespēju runāt ar visām Svētā Krēsla instancēm, arī ar mani. Es personiski sarunājos ar katru bīskapu. Esmu runājies ar gandrīz visiem Āfrikas bīskapiem un daudziem bīskapiem no Āzijas. Tagad ieradīsies Centrāleiropa, Vācija, Šveice. Domāju, ka šajās tikšanās, kur centrs atklātā domu apmaiņā satiekas ar perifērijām, stiprinās savstarpējas attiecības, kuras varētu saukt par „līdzvaroto saspīlējumu”. Mums ir arī citi līdzekļi, piemēram, sinode, konsistorijs, kurus domāju sasaukt regulāri un kurus gribu attīstīt arī tālāk. Runa ir par to, ka pat bez no augšas noteiktām apspriedēm ir iespējams diskutēt par aktuālām problēmām, kopā meklēt to risinājumus. Zinām, ka pāvests nav nekāds absolūtais monarhs, bet viņam – kā saka – ir jāiemieso kopums, kurā apvienoti tie, kuri klausās Kristu. Bez tam pastāv arī apziņa, ka vajadzīga vienojošā instance, kas garantētu neatkarību no politisko spēku ietekmes, lai „kristietība” netiktu pārāk identificēta ar nacionalitāti, ka ir vajadzīga augstāka instance, kas dinamiskā integrācijā veidotu vienību, pieņemot un atbalstot daudzveidību. Šāda apziņa ir ārkārtīgi dziļa. Tāpēc domāju, ka patiešām pastāv dziļa iekšēja pārliecība par Pētera kalpošanas nozīmi, kas izpaužas gribā to attīstīt tādā veidā, kas atbilstu gan Dieva gribai, gan mūsdienu vajadzībām.

- Vācijā kā Reformas zemē īpaši skaidri iezīmējas attiecības starp dažādām konfesijām. Ekumēniskās attiecības patiesībā ir ļoti delikāta realitāte, kas saskaras ar aizvien jaunām grūtībām. Svētais tēvs, kādas ir iespējas attiecību uzlabošanā ar protestantu Baznīcu? Kādas grūtības saskatāt šajā ceļā?

Sākumā laikam svarīgi vērst uzmanību uz to, ka protestantu Baznīca ir iespaidīga savā daudzveidībā. Ja nemaldos, Vācijā ir trīs lielas kopienas: luterāņi, reformāti un prūšu ūnija. Bez tam, veidojas arī daudzas, tā sauktās brīvās Baznīcas, bet tradicionālo Baznīcu iekšienē rodas kustības, tādas kā „Izzinēju Baznīca” un citas. Runa ir par daudzšķautnainu realitāti, ar kuru mums jāuzsāk dialogs, stiprinot vienotību un respektējot citādi domājošo uzskatus, ar kuriem vēlamies sadarboties. Domāju, ka pirmā lieta, kas mums jādara, ir jāparāda skaidrus ētiskos principus, lai pēc tam tos īstenotu dzīvē. Līdz ar to praksē tiktu ieviestas ētiskās direktīvas, bez kurām nevar realizēt politiskos mērķus, tas ir, nevar panākt taisnīgumu, mierīgu kopdzīvi un mieru. Zinu, ka šajā sakarā ir daudz darīts, ka mēs stāvam uz kopīgā kristīgā pamata lielu morālo izaicinājumu priekšā. Protams, esam aicināti liecināt par Dievu pasaulē, kurai grūti Viņu meklēt, un, kā jau teicu, grūti saskatīt Dieva seju Jēzus Kristus cilvēciskajā sejā un palīdzēt citiem sasniegt tos avotus, bez kuriem morāle kļūst sterila un zaudē savu īsto nozīmi. Tai grūti dāvāt prieku, taču nedrīkstam aizmirst, ka mēs vieni paši nedzīvojam šajā pasaulē. Tikai tad dzimst prieks par cilvēka lielumu, kas nav kaut kads „evolūcijas procesa auglis”, bet gan Dieva attēls. Mums ir jādarbojas šajās, kā saka, jomās: tajā, kas attiecas uz lielajiem ētikas principiem, kā arī tajā, kas parāda – sākot un virzoties uz šīm vērtībām – Dieva klātbūtni, tas ir, konkrēta Dieva klātbūtni. Ja to veiksim, ja dzīvē centīsimies izdzīvot ticību, balstoties uz tās pamatvertībām, varbūt arī tik ātri nenonāksim līdz vienotības ārējām zīmēm, tad tomēr pamazām iegūsim iekšējās vienotības briedumu, kas ar laiku, ja Dievs tā gribēs, palīdzēs mums sasniegt redzamo vienotību.

(turpinājums sekos)