Spānijas bīskapu rūpes par ģimenēm

Valensijas katedrāle ir veltīta Debesīs uzņemtās Dievmātes godam. Patreiz esošās celtnes pirmais pamatakmens tika ielikts 1262. gadā. Tajā atrodami romāņu, gotikas, baroka, neoklasiskā stila elementi. 14. gadsimtā tika uzbūvēts kupols, svētā biķera kapella un zvanu tornis, kas ir pilsētas simbols. Pilsoņu kara laikā, 1936. gada 21. jūlijā, katedrāle, tāpat kā daudzas citas baznīcas, tika apgānīta un izlaupīta. Pēc 1940. gada, dievnams atkal tika atjaunots. Katedrāle, kurā atrodami ievērojamu mākslinieku un arhitektu darbi, veidota latīņu krusta formā. No iekšpuses tā liekas esam plaša un gaiša, jo tās plānojumā ir romāņu baziliku klasiskās proporcijas. Tai pat laikā katedrāle izceļas ar stila vienkāršību.

Pie ieejas atrodas svētā biķera kapella. Saskaņā ar tradīciju, tas esot tas pats biķeris, ko lietoja Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā, kad iestādīja Vissvētāko Sakramentu. Šo biķeri svētais Pēteris esot atvedis uz Romu, kur to glabājuši pāvesti līdz Siksta II pontifikātam. Trešajā gadsimtā, imperatora Valeriana vajāšanu laikā, pāvests Siksts II lika diakonam svētajam Laurencijam ņemt biķeri uz Spāniju, lai to pasargātu. Musulmaņu invāzijas laikā biķeris tika slēpts Pireneju apgabalā, pēc tam, glabāts San Džovanni della Pena klosterī Hueskā un Aragonas valdnieka rezidencē, bet 1437. gadā karalis Alfons V to nogādāja uz Valensijas katedrāli.

1982. gada novembrī Valensijas katedrāli apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II, kur viņš Svēto Misi celebrēja ar šo svēto biķeri. Euharistijas svinību laikā notika visā viņa pontifikāta laikā skaitliski lielākā priesteru ordinācija.

Vēršoties pie Spānijas bīskapiem, Pasaules ģimeņu saieta ietvarā, Benedikts XVI vispirms izteica īpašu atzinību Valensijas arhibīskapam un palīgbīskapiem par viņu lielo ieguldījumu šī nozīmīgā pasākuma norisē. Viņi ir paveikuši lielu darbu, lai Pasaules ģimeņu dienas nestu augļus, dodot ģimenei – mīlestības, dzīvības un ticības svētnīcai – jaunu sparu.

Pāvests apliecināja, ka viņš ar lielu interesi seko līdzi visam, kas notiek Spānijas Baznīcā. Šai valstī ir dziļas kristīgās saknes. Spānijas Baznīca ir daudzkārt sniegusi un ir aicināta turpināt sniegt ticības liecību un izplatīt šo ticību citās pasaules malās. Pāvests mudināja bīskapus, lai viņi turpinātu ar dedzību veikt pastorālo darbu šajā straujās sekularizācijas periodā, kas nereti satricina arī kristīgo kopienu dzīvi.

Drosmīgi turpiniet sludināt, ka novērsties no Dieva, rīkoties tā it kā Viņa nebūtu vai nobīdīt ticību uz tikai personisku sfēru, nozīmē, iznīcināt patiesību par cilvēku un pakļaut riskam kultūras un sabiedrības nākotni. Turpretī, sava skatiena pievēršana dzīvajam Dievam, kurš ir mūsu brīvības un patiesības garants, ir apsolījums tam, ka varam sasniegt jaunu humānismu. Šodien pasaulei ir sevišķa nepieciešamība pēc tā, lai tiktu sludināts Dievs un liecināts par Viņu; Dievs ir Mīlestība un reizē vienīgā gaisma, kas izgaismo pasaules tumsu un dod mums spēku dzīvot un darboties – teica Benedikts XVI.

Pāvests aicināja grūtos brīžos atcerēties apustuļa Pāvila vārdus no vēstules Ebrejiem, kur viņš mudina doties ar pacietību uz priekšu, raudzīties uz Jēzu, līdz ar to, nepagurt un nekļūt vājiem savā garā. Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs pasvītroja Euharistijas būtisko nozīmi pastorālā darba jomā: Euharistija ir tā, kas palīdz rast jaunu sparu mūsu kristīgajā dzīvē; ieejot Euharistijas noslēpumā, mēs ieejam paša Dieva sirdī. Pārveidošanās akts, kas īstenojas Euharistijā, īstenībā, ir vienīgais akts, kas var atjaunot pasauli.

sk,je/RV/Zenit