"Izglītot ticībā jaunās paaudzes" – Romas diecēzes pastorālā prioritāte turpmākajam gadam

5. jūnija pievakarē pāvests Benedikts XVI devās uz Jāņa Laterāna baziliku, lai atklātu Romas diecēzes organizēto sanāksmi „Ticības prieks”. Svētais tēvs teica, ka šī sanāksme ir veltīta tematikai ar neparastu skaistumu un visdziļāko pastorālo nozīmi: priekam, kas izriet no ticības un tā attiecībām ar jauno paaudžu izglītošanu.
 
Romas diecēzes sanāksme ir turpinājums pirms desmit gadiem uzsāktajai pilsoņu misijai. Mērķis joprojām paliek tas pats – stiprināt ticību cilvēku kopienās un censties to atjaunot visos Romas iedzīvotājos.
 
Pēdējos trīs gados Romas diecēze īpašu uzmanību veltīja ģimenei, lai šai cilvēciskajā pamatrealitātē stiprinātu Evaņģēlija patiesību. Šobrīd pirmajā plānā izvirzās jauno paaudžu izglītība ticībā. Bez šaubām, uzmanība pret ģimeni līdz ar to neatslābst, bet joprojām paliek aktuāla.
 
Atklāt ticības skaistumu un prieku, ir gājums, kas jāveic katrai jaunajai paaudzei, jo ticībā uz spēles tiek likts visintīmākais mūsos - mūsu sirds, prāts un brīvība. Tas notiek dziļi personīgās attiecībās ar Kungu, kas darbojas cilvēkā. Taču ticība tikpat radikālā veidā, ir kopienas un visas Baznīcas attieksme. Tātad, ticības prieks ir prieks, kurā jādalās. Kā apgalvo apustulis Jānis, „ko redzējām un dzirdējām, to pasludinām jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums, un mūsu sadraudzība ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu. To mēs rakstām jums, lai jūs priecātos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (1 Jņ 1,3-4). Tāpēc izglītot jaunās paaudzes ticībā, ir svarīgs un fundamentāls uzdevums, kas attiecas uz visu kristīgo kopienu,” teica pāvests, atklājot Romas diecēzes pastorālo sanāksmi.
 
Romas bīskaps atzina, ka daudzu aspektu dēļ, šis uzdevums ir smags, taču tieši tādēļ tas ir kļuvis jo svarīgāks un neatliekamāks. Pāvests aicināja pievērst uzmanību divām savstarpēji atkarīgām līnijām, kas iezīmējušās mūsdienu sekularizētajā kultūrā, un kas cenšas apslāpēt kristīgo vēsti. Viena no tām ir gnosticisms, kas izriet no cilvēciskā prāta reducēšanas līdz vienkāršai kalkulējošai un funkcionālai darbībai, un cenšas apslāpēt ticības jēgu, kas ierakstīta cilvēka dabas dziļumos. Otra līnija ir ticības relativizācijas un izskaušanas process, kas saēd vissvētākās saites un cilvēka viscienīgākās jūtas, padarot cilvēkus vājus un nestabilus savstarpējās attiecībās.
 
„Tieši šādā situācijā mums un jo īpaši – bērniem, pusaudžiem un jauniešiem ir nepieciešams dzīvot ticībā ar prieku, baudīt to dziļo mieru un nopietnību, kas izriet no tikšanās ar Kungu,” uzsvēra pāvests. Viņš atgādināja, ka jautājums, uz kuru jācenšas sniegt atbilde, ir: „kā lai mūsdienu bērni un jaunieši Dievā rod pestīšanas un prieka ceļu?” „Tieši šīs lielās misijas dēļ pastāv Baznīca kā Dieva ģimene un draugu sadraudzība, kurā mēs esam uzņemti līdz ar kristību, un kurā jāaug mūsu ticībai, priekam un pārliecībai, ka Dievs mūs mīl,” norādīja Benedikts XVI.
 
Svētais tēvs piebilda, ka šis uzdevums tiek uzticēts kristīgajām ģimenēm, priesteriem, katehētiem, izglītības darbiniekiem un pašiem jauniešiem attiecībās ar saviem vienaudžiem. Tāpat tas tiek uzticēts draudzēm, apvienībām, ekleziālajām kustībām un visai diecezālajai kopienai – lai jaunās paaudzes gūst pieredzi par Baznīcu kā par draugu kopienu, kas ir patiesi uzticīga un tuva visos dzīves brīžos.
 
Savukārt, vēršoties pie Romas diecēzes jauniešiem, pāvests tos aicināja uzticēties Baznīcai un mīlēt to, jo tajā ir klātesošs Kungs.
 
„Šis ir prieks, kurā jādalās!” uzsvēra pāvests Benedikts XVI, 5. jūnija vakarā uzrunājot ticīgos Jāņa Laterāna bazilikā. Svētais tēvs teica arī, ka tas, kurš apzinās, ka ir mīlēts, savukārt jūtas pamudināts mīlēt citus. Tā kā Kungs mūs pirmais mīlēja, Viņš arī mūs aicina mīlēt Viņu, kā arī cilvēkus, jo Viņš viņus ir mīlējis. „Pusaudži un jaunieši, kas jo īpaši izjūt sevī aicinājumu mīlēt, ir jāatbrīvo no plaši izplatītā aizsprieduma par to, ka kristietība ar saviem baušļiem un aizliegumiem ierobežo mīlestības prieku, jo īpaši to, ko savstarpējā mīlestībā rod vīrietis un sieviete,” teica pāvests. „Tieši pretēji,” viņš uzsvēra, „kristīgā ticība un ētika nevēlas apspiest mīlestību, bet darīt to veselīgu, stipru un patiesi brīvu. Tieši tā ir desmit baušļu jēga. Baušļi nav vis kādu „nē” savirknējums, bet viens liels „jā” mīlestībai un dzīvībai. Cilvēkam mīlestība ir jāšķīstī un jāpilnveido, kā arī jāpārvar sevi, lai kļūtu par īstu cilvēku, par sākumu patiesam un ilgstošam priekam, lai spētu atbildēt uz mūžības jautājumu, ko nes sevī, un no kura nevar atteikties, nepiekrāpjot sevi. Tas ir būtisks motīvs, kura dēļ mīlestība starp vīrieti un sievieti pilnīgi īstenojas tikai laulībā.
 
„Visā izglītības darbā, cilvēka un kristieša formācijā mums nevajag baidīties, vai apmulsuma dēļ atstāt novārtā mīlestības lielo jautājumu: ja to darīsim, tad liecināsim par „neiemiesotu” kristietību, kura nevar interesēt jaunieti, kas atveras dzīvībai,” turpināja pāvests. „Jaunieši ir jāiepazīstina ar kristīgās mīlestības integrālo dimensiju, kur mīlestība uz Dievu un mīlestība uz cilvēku ir nešķirami vienotas, un kur tuvākā mīlestība tiek īstenota praksē. Kristietis nedrīkst apmierināties ar vārdiem, nedz arī ar mulsinošām ideoloģijām, bet tam ir jāatbild uz tuvākā vajadzībām, ziedojot visu sevi un neapmierinoties vienīgi ar gadījuma labdarības izpausmēm. Tātad, iepazīstināt jauniešus ar praktisku kalpošanu tuvākā labā, ir daļa no patiesas un pilnīgas izglītošanas ticībā. Līdztekus nepieciešamībai mīlēt, centieni pēc patiesības pieder cilvēka dabai. Tāpēc, izglītojot jaunās paaudzes, jautājumu par patiesību, bez šaubām, nav iespējams apiet. Tam ir jāierāda centrālā vieta.
 
Uzdodot jautājumus par patiesību, cilvēks paplašina racionalitātes apvāršņus, sāk atbrīvot prātu no ierobežojumiem, kas patiesību apslāpē tad, kad par racionālu tiek uzskatīts tikai tas, kas var kļūt par eksperimenta, vai aprēķina objektu. Tieši šeit notiek prāta un ticības saskarsme. Ticībā cilvēks pieņem dāvanu, ko Dievs dāvā, atklājot sevi radībām, kas ir veidotas pēc Viņa attēla un līdzības. Ticībā pieņemam to Patiesību, ko mūsu prāts nespēj izprast līdz dziļumiem un ko nevar sev pakļaut, taču tieši tas paplašina mūsu zināšanu apvārsni un palīdz sasniegt Noslēpumu, kurā esam iekļauti, atrodot Dievā mūsu eksistences galējo jēgu.
 
Mēs labi apzināmies, ka nav viegli pieņemt šos mūsu prāta ierobežojumus. Tāpēc ticība, būdama cilvēka personīgs akts, ir un paliek brīva izvēle, kurā nav izslēgta arī atteikšanās. Taču šeit parādās cita ticības dimensija – uzticēšanās Personai, pie tam, nevis jebkādai personai, bet Jēzum Kristum un Tēvam, kas To sūtījis. Ticēt, nozīmē, izveidot dziļi personīgas saites ar Radītāju un Pestītāju Svētā Gara spēkā, kas darbojas mūsu sirdīs, un likt šīs saites par pamatu visai dzīvei. Jēzus Kristus, patiešām, ir Patiesība, kas kļuva Cilvēks, un kas pievelk sev pasauli. Jebkura cita patiesība ir tās Patiesības fragments, kas ir Viņš un kas ved pie Viņa”. Tādējādi, Viņš piepilda mūsu sirdi, pārveido to un dod tai prieku, liek mūsu prātam atklāt jaunus apvāršņus, dāvā mūsu brīvībai savu izšķirošo atbalsta punktu, atbrīvojot to no egoisma un darot spējīgu patiesi mīlēt.
 
„Jauno paaudžu izglītošanā mums ne mazākajā mērā nav jābaidās salīdzināt ticības patiesību ar cilvēka zināšanu patiesajiem sasniegumiem. Mūsdienās zinātnes progress ir ļoti straujš un nereti tas ir pretrunā ar ticības apliecinājumiem, radot apjukumu un apgrūtinot kristīgās patiesības pieņemšanu. Taču Jēzus Kristus ir un paliek visas radīšanas vēstures Kungs: „Visas lietas ir radītas Viņā, caur Viņu un Viņa dēļ” (Kol 1, 16.17). Tāpēc ticības un prāta dialogs, ja tas tiek īstenots patiesi un no visas sirds, dod iespēju pārliecinošāk saprast, ka ticība Dievam ir ļoti pat racionāla – tā ir ticība nevis kādam abstraktam Dievam, bet tam, kurš atklājās Jēzū Kristū. Tāpat šis dialogs rāda, ka Jēzū Kristū rodams cilvēka visdziļāko ilgu piepildījums.”
 
Vēršoties pie Romas diecēzes jauniešiem, pāvests aicināja tos uzticīgi un droši iet pa patiesības meklējumu ceļu, bet pie priesteriem, katehētiem un izglītības darbiniekiem – nevilcinoties attīstīt īstu un patiesu „pastorālo prāta aprūpi”, taču plašākā nozīmē – personu aprūpi, kas nopietni izturas pret jauniešu dzīves jautājumiem, gan eksistenciālajiem, gan tiem, kas rodas saskarsmē ar mūsdienu racionalitātes formām. Jauniešiem ir jāpalīdz rast kristīgas atbildes un visbeidzot, sniegt savu, - izšķirošo atbildi Kristum Kungam.
 
Uzrunas turpinājumā pāvests akcentēja, ka pastāv privileģēta telpa, kurā vistiešāk īstenojas ticības tikšanās ar To, kas ir Patiesība un Mīlestība. Šī telpa ir lūgšana. Benedikts XVI atcerējās savu tikšanos ar jauniešiem Ķelnē, kur kopā ar viņiem adorēja Kristu Euharistijā, celebrēja Viņa svēto Upuri, meditēja par Viņa izšķirošo mīlestības aktu, ar kuru Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā anticipē savu nāvi, pieņem to sevī un pārveido mīlestības darbībā – tai revolūcijā, kas vienīgā patiešām spēj atjaunot pasauli un atbrīvot cilvēku, uzvarot grēka un nāves varu.
 
Pāvests aicināja visus jauniešus un pieaugušos – visu Romas Baznīcu, jo īpaši konsekrētos, kā arī klauzūras klosteru iemītniekus būt cītīgiem lūgšanā un garīgā vienotībā ar Mariju, mūsu Māti, adorēt dzīvo Kristu Euaristijā, mīlēt Viņu aizvien vairāk, jo Viņš ir mūsu brālis un patiesais draugs, Baznīcas Līgavainis, uzticīgais un žēlsirdīgais Dievs, kas mūs pirmais mīlēja.
 
iš