"Pētera primāts". Pāvesta Benedikta XVI katehēze vispārējā audiencē

Katehēzes mācībā vispārējās audiences dalībniekiem, kā arī ticīgajiem visā pasaulē, pāvests Benedikts XVI turpināja kavēties pie svētā apustuļa Pētera personības un viņa vēsturiskā devuma. Svētais tēvs atgādināja Jāņa Evaņģēlija aprakstu par Jēzus un Sīmaņa, Andreja dēla, pirmo tikšanos. Tas bija vienreizējs notikums. „Jēzus, uzlūkojis viņu, sacīja: Tu esi Sīmanis, Jona dēls; tu sauksies Kēfa, kas tulkojumā – Pēteris.” (Jņ 1,42).
 
Jēzus parasti nemainīja savu mācekļu vārdus, izņemot vienīgi apzīmējumu „pērkona dēli”, ar kādu precīzu apstākļu kontekstā Viņš vērsās pie Zebedeja dēliem (sal. Mk 3,17) un kuru vairs turpmāk neizmantoja. Tomēr Sīmanim Viņš vēlējās piešķirt vārdu Kēfa, grieķiski (arī latīniski) Petros, kas vēlāk Evaņģēlijā atkārtojas vairākkārt, līdz gūst virsroku pār sākotnējo vārdu Sīmanis.
 
Pāvests teica, ka šis ir ievērojams fakts, ja atceras, ka Vecajā Derībā vārda maiņa parasti notiek pirms kādas misijas uzticēšanas cilvēkam. Svētais tēvs piebilda: „Patiešām, Kristus griba, izceļot Pēteri apustuliskās kolēģijas vidū, izriet no vairākiem iepriekšējiem notikumiem: Kafarnaumā Mācītājs apmetas Pētera mājās; kad pūlis spiedās pie Viņa Ģenecaretes ezera krastā, Jēzus redzēja divas laivas atrodamies pie ezera. Taču Viņš izvēlējās to, kas piederēja Sīmanim; tāpat arī, kad īpašos apstākļos Jēzus liek sevi pavadīt tikai trim mācekļiem, Pēteris vienmēr tiek pieminēts kā pirmais: tā notiek Jaira meitiņas augšāmcelšanā, Pārveidošanās notikumā, Jēzus agonijā Ģetzemanes dārzā. Un vēl: pie Pētera griežas nodokļu vācēji templim, un Mācītājs maksā par sevi un par Pēteri. Pēterim kā pirmajam Viņš mazgā kājas Pēdējo vakariņu notikumā un tikai par viņu lūdzas, lai viņš nezaudē ticību un var tajā stiprināt pārējos mācekļus.”
 
Pēteris apzinās savu īpašo pozīciju. Viņš bieži vien, arī pārējo vārdā, aicina Jēzu izskaidrot līdzības, vai priekšrakstu un apsolījumu patieso jēgu. Tas ir viņš, kas kliedē mulsumu dažādu situāciju priekšā. Tā, piemēram, kad Jēzus, sarūgtināts par pūļa nesapratni pēc tam, kad Viņš tiem bija stāstījis par „dzīvības maizi”, jautā mācekļiem, vai arī viņi grib iet, Pētera atbilde ir sekojoša: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev pieder mūžīgās dzīves vārdi”. Tikpat lielu izlēmību Pēteris pierāda Filipa Cēzarejas robežās. Kad Jēzus jautā mācekļiem: „Bet par ko jūs Mani uzskatāt?”, Pēteris atbild: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”
 
Tātad, Jēzus pasludina savu lēmumu, saskaņā ar kuru, Viņš vienreiz un uz visiem laikiem nosaka Pētera lomu Baznīcā: „Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs. Un es tev došu debessvalstības atslēgas. Un ko tu saistīsi virs zemes, tas būs saistīts arī debesīs; un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.”
 
Paskaidrojot šais teikumos ietverto nozīmi, pāvests teica: „Trīs metaforas, kuras izmanto Jēzus, pašas par sevi ir ļoti skaidras: Pēteris būs klints, pamats, uz kuru balstīsies Baznīcas celtne; viņam piederēs debesu valstības atslēgas, lai kādam atvērtu, vai aizvērtu šo valstību pēc taisnības. Visbeidzot, viņš varēs saistīt un atraisīt, proti, atļaut, vai aizliegt to, ko uzskatīts par vajadzīgu, vai nevajadzīgu Baznīcas dzīvē. Tā, ar attēlu palīdzību, Jēzus apraksta to, kam turpmāk tiks piešķirts termins „jurisdikcijas primāts”.”
 
Par šo ievērojamo pozīciju, kas tika piešķirta Pēterim, tiek vēstīts arī tūlīt pēc Jēzus augšāmcelšanās: Viņš uztic sievietēm, lai tās par šo notikumu pasaka mācekļiem un Pēterim (šo vārdu izceļot atsevišķi). Marija Magdalēna steidzas, lai pastāstītu par no kapa novelto akmeni Pēterim un Jānim. Jānis, būdams jaunāks, atsteidzas pie kapa ātrāk, taču iekšā nenāk un gaida Pēteri, lai ļautu tam ienākt kapā pirmajam. Kā pirmais, Pēteris liecina pārējiem apustuļiem arī par augšāmcēlušā Kristus parādīšanos.
 
Sniedzot skaidrojumu šiem Evaņģēlija fragmentiem, pāvests teica: „Šī Pētera loma, kas tiek izcelta pār pārējām, iezīmē primāta turpinājumu apustuliskajā grupā, kas aizsācies līdz ar Lieldienu notikumiem. Pētera rīcība tiek uzskatīta par tik izšķirošu, ka tā ir dažādu novērojumu, arī kritikas centrā. Tā dēvētajā Jeruzalemes koncilā, Pēteris veic vadošu funkciju, un tieši tāpēc, ka viņš ir patiesās ticības liecinieks, arī svētais Pāvils viņā atzīst primāta kvalitāti. Bez tam, fakts, ka dažādi nozīmīgi teksti, kuros tiek runāts par Pēteri, ved pie Pēdējo Vakariņu konteksta, kad Kristus uztic Pēterim stiprināt savus brāļus, rāda, kā Baznīca, kas dzimst no Lieldienu piemiņas, kas tiek svinēta Euharistijā, vienu no saviem pamatelementiem rod Pēterim uzticētajā kalpošanā.”
 
Katehēzes noslēgumā pāvests izdarīja šādu atziņu: “Pētera primāta kontekstualizācija Pēdējo vakariņu notikumā, Euharistijas iestādīšanas brīdī, norāda arī uz šī primāta galējo jēgu: Pēterim, visos laikos, ir jābūt par komūnijas, jeb kopības ar Kristu sargu, viņam ir jāved cilvēki uz šo kopību, viņam ir jārūpējas, lai nepārtrūkst šī saikne un lai var turpināties universālā kopība. Tikai esot kopā, varam būt kopā ar Kristu, kas ir visu Kungs. Pētera atbildība ir garantēt, lai kopība ar Kristu iet kopsolī ar Kristus mīlestību, rūpēties, lai šī mīlestība tiek īstenota ik dienas.”
 
Pāvests aicināja lūgties, lai Pētera primāts, kas ir uzticēts nabaga cilvēciskajām personām, vienmēr tiktu īstenots šai sākotnējā, Kristus gribētajā veidā, lai to aizvien vairāk, atbilstoši savai patiesajai nozīmei, atzītu brāļi, kas vēl nav pilnīgā vienotībā ar Katolisko Baznīcu.
 
iš