Benedikts XVI Aušvicā-Birkenavā

Svētdien, 28. maijā, pasaules uzmanība bija vērsta uz bijušo Aušvicas-Birkenavas nāves nometni. Pirms atgriešanās Vatikānā Benedikts XVI gribēja apmeklēt šo vietu, kur, kardināla Staņislava Dziviša vārdiem runājot, naids sasniedza savu kulmināciju. Kā zināms, jau no paša sākuma pāvesta vizīte Aušvicā izraisīja plašu mediju interesi. Šajā sakarā Osvencimā bija ieradušās 30 televīziju grupas no dažādām valstīm.

Par vizītes nozīmi tika runāts arī sestdien notikušās preses konferences laikā. Tajā piedalījās Polijas premjers un Vatikāna preses dienesta direktors. Īpašas emocijas izraisīja, kā to nosauca viens no izraēliešu publicistiem, gaidāmais „šoks, kad vācu tautības pāvests stāvēs pie kapa, ko izraka vācieši”. Benedikts XVI, būdams vēl kardināls, šo vietu apmeklēja divas reizes: Jāņa Pāvila II pirmās vizītes Polijā 1979. gadā un vācu episkopāta oficiālās vizītes laikā 1980. gadā.

Pāvesta vizītei šajā traģiskajā vietā bija trīs daļas. Pirmā no tām bija Aušvicas nāves nometnes apmeklējums. Caur vārtiem, uz kura redzams uzraksts „Arbeit macht frei”, Benedikts XVI ienāca viens pats, klusi lūdzoties. Pie Upuru piemiņas sienas viņš brīdi lūdzās un tikās ar dažiem cilvēkiem, kuri bija izgājuši cauri šai ellei virs zemes. Pāvests apmeklēja arī 11 bloka celli, kur mocekļa nāvē mira svētais Maksimiliāns Kolbe.

Pāvesta vizītes Osvencimā otrais posms bija pirms 14 gadiem kardināla Franciska Maharska nodibinātais Dialoga un Lūgšanu centrs. Benedikts XVI tur tikās ar karmelītu klostera māsām. Pāvests apskatīja arī Osvencimas Akadēmijas izveidoto memoriālu. Tā ir starptautiska radošo grupu iniciatīva ar mērķi īstenot dzīvē Jāņa Pāvila II aicinājumu veidot mīlestības un solidaritātes civilizāciju. Pēc tam Svētais tēvs devās uz Birkenavu, kur apstājās pie bijušās nāves nometnes upuru pieminekļa.

Tur notika upuru piemiņas pagodināšanas ceremonija un lūgšana dažādās valodās. Īpaši aizkustinoša bija jūdu sēru dziesma kadiš. Noslēguma lūgšanu pāvests lasīja vācu valodā: „Kungs, tu esi miera Dievs, tu pats esi miers. Naida pārņemta sirds nespēj tevi aptvert, vardarbības ideju pārņemts prāts nespēj tevi saprast. Dari, lai visi dzīvotu mierā”. Birkenavas nāves nometnē pāvests uzrunu teica itāliski.

Kristietim un pāvestam, kas nāk no Vācijas, runāt šajā iznīcības un noziedzības pret Dievu un cilvēku vietā ir ļoti smagi un nomācoši - teica pāvests. Jānis Pāvils II svētceļoja uz Osvencimu kā tās tautas dēls, kas kara laikā kopā ar ebreju tautu cieta visvairāk. Es ierados šeit kā vācu tautas dēls un tādēļ gribu atkārtot mana priekšgājēja vārdus: Es nevarēju neierasties šeit. Man vajadzēja būt šeit. Tas bija un ir mans pienākums pret patiesību, pret visiem tiem, kuri šeit cieta, pienākums pret Dievu: esmu šeit kā Jāņa Pāvila II pēctecis un kā vācu tautas dēls, tās tautas dēls, kurā noziedznieku grupa caur melīgiem apsolījumiem, tautas varenības, goda un nozīmes atgūšanas vārdā, ieguva varu. Norādot uz labklājības perspektīvu, taču tajā pašā laikā, veicot vardarbību un izmantojot iebiedēšanas metodes, tā pārveidoja tautu par iznīcināšanas un valdīšanas līdzekli.

Pieminējis pirmās divas vizītes nacistu nāves nometnē, pāvests ar aizkustinājumu teica: “Tādēļ šodien esmu šeit, lai izlūgtu samierināšanās žēlastību; vispirms, lai lūgtu Dievu, jo tikai Viņš var atvērt un attīrīt cilvēka sirdis, un pagodinātu cilvēku piemiņu, kuri šeit cieta. Lai Dievs dāvā izlīgšanas žēlastību visiem, kuri šajā vēstures stundā vēl aizvien cieš un ir naida izraisītās vardarbības upuri”.

Svētais tēvs uzsvēra, ka ir nepieciešams neatlaidīgs un pazemīgs sauciens uz Dievu: „Neaizmirsti par cilvēku, kuri esi radījis!” Šo lūgumu jāpaceļ uz debesīm. Tam jāsasniedz mūsu sirdis, lai tās pārveidotu „tieši tagad, kad parādās jauni izaicinājumi – no vienas puses Dieva vārda necienīga izmantošana, lai attaisnotu pret nevainīgiem cilvēkiem vērstu varmācību; no otras puses - cinismu, kas neatzīst Dievu un dzēlīgi izsmej ticību”.

Benedikts XVI norādīja uz piemiņas plāksnēm ar uzrakstiem dažādās valodās. Tās novietotas nāves nometnes teritorijā. Norādot uz plāksni ar uzrakstu ebreju valodā, pāvests teica, ka varmākas, iznīcinot šo tautu, centās nogalināt Dievu, kas aicināja Abrahamu un uz Sijonas kalna apstiprināja cilvēka rīcības kritērijus. Ja šī tauta savas eksistences dēļ liecināja par Dievu, kas uzrunāja cilvēku un to sargāja, tad vajadzēja, lai Dievs nomirtu un visa vara nonāktu cilvēku rokās – to rokās, kas sevi uzskatīja par vareniem un gribēja pārvaldīt visu pasauli. Iznīcinot Izraēli, viņi gribēja izraut kristietības saknes un to aizvietot ar pašu radīto ticību cilvēka dominācijai – stipra cilvēka pārsvaram.

Svētais tēvs pieminēja arī poļus un čigānus. Plāksne ar uzrakstu krievu valodā vēstī par armijas upuriem. Taču tās misija bija īpaši traģiska: „Atbrīvojot tautas no vienas diktatūras, tai nācās kalpot jaunai – Staļina un komunisma diktatūrai”. Pāvests pieminēja Edītes Šteinas vardu. Viņa bija vācu ebrejiete. Vācieši, kuri bija atsūtīti uz Aušvicas nāves nometni, lai tur iznīcinātu, tika uzskatīti par sabiedrības nevajadzīgiem elementiem. „Šodien viņus pieminam ar pateicību, jo tie liecināja par patiesību un labestību, kas bija arī mūsu tautā” – teica Benedikts XVI.

Piemiņas ceremonijā Birkenavā piedalījās arī Polijas prezidents Lehs Kačinskis. Viņš kopā ar pāvestu pieminekļa pakājē nolika aizdegtu sveci. Tikšanās laikā pūta spēcīgs vējš un lija. Taču pēc brīža atspīdeja saule un pāri bijušajai nāves nometnei pacēlas skaista varavīksne.

sk/RV/KAI