Krakova – kultūras un vēstures piemineklis

26. maija vakarā pāvests ieradās Krakovā. Šeit viņu sagaidīja daudz jauniešu. Tāpat kā savulaik kardināls Karols Vojtila, Svētais tēvs Benedikts XVI viņus uzrunāja no arhidiecēzes kūrijas loga.


Krakova ir senā Polijas galvaspilsēta, kurā šobrīd dzīvo ap 758 000 cilvēku. X gadsimtā tā bija Morāvijas lielhercogistes sastāvā. Kristietība Krakovā sākās jau agrāk, nekā 966. gadā, kas tiek uzskatīts par Polijas kristianizācijas gadu. 1241. gadā Krakovu izpostīja tatāru iebrukums, taču drīz vien to atjaunoja vācu tautības iedzīvotāji. XIII gadsimta beigās uz dažiem gadiem tā atkal nokļuva čehu kundzībā. 1320. gadā Vāveles katedrālē tika kronēts Polijas karalis Vladislavs Lokieteks. Šeit līdz pat monarhijas beigām tika kronēti arī visi nākamie karaļi.


Krakova tika paplašināta un tajā sākās nozīmīgu celtņu būvniecība, līdz pilsēta kļuva par vienu no dzīvākajiem kultūras un mākslas centriem Eiropā. XVI gadsimtā Krakovā atradās deviņas grāmatu spiestuves. Ievērojama loma pilsētas progresā piederēja tās universitātei, kurai nozīmīgu mantojumu atstāja karaliene, svētā Jadviga. Šai universitātē mācījās daudzas slavenas personības, starp tām arī Nikolajs Koperniks. Savukārt Jageloņu galmā ieradās dažādu zemju mākslinieki. XVI gadsimtā Krakovā jau dzīvoja 30 tūkstoši iedzīvotāju un to pārspēja vienīgi Danciga.


Vācu un itāliešu muižniecība pamazām polonizējās. Slavenākajām ģimenēm tika piešķirts dižciltīgo tituls. Pēc ugunsgrēka Vāveles pilī, 1596. gadā karaļa rezidence tika pārcelta uz Varšavu un 15 gadus vēlāk tā kļuva arī par Polijas galvaspilsētu. Krakova nonāca aizmirstībā. Pilsētas pagrimumu veicināja zviedru iebrukums 1655. gadā un Polijas dalīšana. Veltīga bija poļu nacionālā varoņa Koštjuško vadītā sacelšanās 1794. gadā. 1846. gadā Krakova tika nodota Austrijai. Pusgadsimtu vēlāk, 1918. gadā tā atkal kļuva par atjaunotās Polijas sastāvdaļu. XIX gadsimtā Krakova, tāpat kā senāk, bija Polijas kultūras un mākslas centrs.


Jauna pilsētas attīstība sākās aizvadītā gadsimta sākumā līdz ar raktuvju atklāšanu netālu esošajā Silēzijā. Krakovā sākās masveidīga strādnieku ieceļošana. Par tautas ziedojumiem no Austrijas valdības izdevās atpirkt Vāveles pili un 1911. gadā to atjaunot.


Jau 1939. gada septembrī uz koncentrācijas nometni Zāhenshauzenā tika deportēti 184 Jageloņu universitātes profesori. Tika iznīcināti visi ebreju tautības iedzīvotāji – apmēram 68 tūkstoši cilvēku. Krakovā bija veselas 3 koncentrācijas nometnes, kurās līdz ar ebrejiem tika noslepkavoti arī 20 tūkstoši poļu. Nonāvēti tika arī 34 vietējie priesteri. Krakova kļuva par vācu ģenerālgubernatūras sēdekli un Vāveles pils par ģenerālgubernatora Hansa Franka rezidenci. Nacisti konfiscēja daudzus mākslas darbus. Drīzā Padomju armijas iejaukšanās ļāva saglabāt vairākus, jau mīnētus Krakovas arhitektūras pieminekļus, taču līdzi nesa arī daudzus cilvēku upurus.


Pēc II Pasaules kara Krakovā bija vērojams demogrāfisks uzplaukums, pateicoties jaunuzceltajam industriālajam centram Nova Huta. Šis centrs bija iecerēts kā sociālistisks un proletārisks iepretim „konservatīvajai un klerikālajai” Krakovai.


Šodien Vāveles kalnā, kurā senatnē tika celtas pirmās apbūves, var skatīt visievērojamākos pilsētas arhitektūras pieminekļus – XI gadsimtā būvēto svēto Feličes un Adauto baznīcu, Renesanses laikmeta pili un katedrāli, kas celta XIV gadsimtā. Tirgus laukumā viduslaiku pilsētas daļā atrodas XIII gadsimta svētās Marijas gotiskā baznīca. Ik stundas tās tornī atskan tā dēvētā mariāniskā fanfara. Tai pašā laukumā atrodas arī svētā Adalberta X gadsimtā celtā baznīciņa. Itāliešu arhitekti 1619. gadā šeit uzbūvēja arī svēto Pētera un Pāvila baroka stila baznīcu, kas sākotnēji piederēja jezuītiem.


Par ebreju klātbūtni pilsētā liecina trīs sinagogas. Šobrīd darbojas tikai viena no tām.


Bez pazīstamās universitātes, Krakovā vēl ir 14 dažādi akadēmiskie centri, kuros mācās ap 85 tūkstoši studentu. Šeit ir arī 12 garīgie semināri. Viens no tiem pieder Krakovas arhidiecēzei un 11 - reliģiskās dzīves institūtiem. Pilsētai ir 30 muzeji - vislielākais skaits visā Polijā. Netālu no Krakovas atrodas divi nozīmīgi klosteri – cisterciešu klosteris, kas celts 1222. gadā un benediktiešu abatija, celta 1070. gadā. Iespējams, ka šeit atrodas arī vissenākais botāniskais dārzs Eiropā, kas ir iekārtots 1783. gadā.


1978. gadā Krakovas monumentālais komplekss kopā ar Vieličkas sāls raktuvēm tika ierakstīti UNESCO cilvēces mantojuma sarakstā. 2000. gadā Krakova bija izraudzīta par Eiropas kultūras pilsētu.


Krakovas arhidiecēze, ko šobrīd vada kardināls Staņislavs Dzivišs, sastāv no 416 draudzēm un 17 misionārajām stacijām. Šeit strādā 1094 diecezālie priesteri, 947 reliģiskie priesteri, 1884 reliģiskie brāļi un 2851 reliģiskā māsa. Semināros mācās pavisam 362 semināristi.


Sestdien, pulksten 10.30 minūtēs pāvests Benedikts XVI no Krakovas devās uz sava priekšgājēja, pāvesta Jāņa Pāvila II dzimto pilsētu Vadovici.


iš