Pāvests Svētajā Misē pateicas Šveices gvardei

Sestdien Svētā Pētera bazilikā notika Svētā Mise sakarā ar Šveices gvardes 500 gadu pastāvēšanas jubileju. Homīlijā pāvests Benedikts XVI atgādināja, ka šogad jubileja iekrīt ne tikai Šveices gvardei. Šai gadā nozīmīgu atceri svin arī Vatikāna muzeji un svētā Pētera bazilika. Pirms 500 gadiem, 22. jūnijā, pēc pāvesta Jūlija II uzaicinājuma, Romā ieradās pirmie Šveices gvardi, lai uzsāktu kalpot apustuliskajā pilī. Šī vienība drīz vien pierādīja savu uzticību pāvestam. 147 Šveices gvardi gāja bojā, aizstāvot pāvestu Klementu VII, bet 42 dzīvi palikušie viņu pavadīja uz slēptuvi Eņģeļu pilī.


Homīlijas turpinājumā pāvests Benedikts XVI pievērsās Svēto Rakstu lasījumam, kas ņemts no Gudrības grāmatas. Šī grāmata, kas tiek piedēvēta ķēniņam Zālamanam, ir slavas dziesma Dievišķajai Gudrībai. Tā tiek apdziedāta kā vislielākais dārgums, ko cilvēks var atklāt, kā vislielākais labums, no kura ir atkarīgi daudzi citi labumi. Gudrības dēļ ir vērts atteikties no jebkuras citas lietas, jo tikai tā piešķir pilnīgu jēgu dzīvei. Šī jēga pārspēj pat nāvi, jo tā nodrošina patiesu komūniju ar Dievu. Grāmatas tekstā teikts, ka gudrība veido Dieva draugus.


Pāvests paskaidroja, ka šī frāze norāda uz „formācijas aspektu,” proti, uz to, ka gudrība veido personu, liek tai izaugt līdz pilnīgam briedumam. Tāpat tā apgalvo, ka dzīvības pilnība ir rodama draudzībā ar Dievu, intīmā saskaņā ar Viņa būtību un gribu. Iekšējā vieta, kurā darbojas Dievišķā Gudrība, ir sirds, cilvēka garīgais centrs. Tāpēc arī psalma lūgšanā teikts: „Piešķir, Dievs, man sirds gudrību”. 89. psalmā tiek atgādināts, ka šo žēlastību saņem tas, kurš „iemācās skaitīt savas dienas”, tas ir, atzīstot, ka viss pārējais dzīvē ir gaistošs un pārejošs. Grēcinieks nevar paslēpties no Dieva, bet tam ir jāatzīst, ka viņš ir radība, kuram nepieciešama piedošana un žēlastība. Tas, kurš pieņem šo patiesību un ir gatavs pieņemt Gudrību, saņem to kā dāvanu.


Tāpēc Gudrības dēļ ir vērts atteikties no visa. Šis temats par atteikšanos, lai atrastu, ir arī Svēto Rakstu lasījumos ietvertā Mateja Evaņģēlija fragmenta centrā. Pēc Evaņģēlijā izklāstītā stāsta par bagāto jaunekli, kuram nepietika drosmes atteikties no savām daudzajām šīszemes bagātībām, lai sekotu Jēzum, apustulis Pēteris jautā Kungam, kādu atmaksu saņems viņi, Jēzus mācekļi, kas atstāja visu, lai Viņam sekotu. Kristus atbilde atklāj milzīgo Viņa sirds plašumu. Divpadsmit apustuļiem Viņš apsola, ka viņi piedalīsies valdīšanā pār jauno Izraeli, bet visiem pārējiem tiek apsolīts, ka tie, kas atstās zemes labumus Viņa dēļ, saņems simtreiz vairāk un iemantos mūžīgo dzīvi. Tie, kas izvēlas Jēzu, atrod vislielāko dārgumu, visdārgāko pērli, kas piešķir vērtību visam pārējam, jo Viņš ir Iemiesotā dievišķā Gudrība, kas nākusi pasaulē, lai cilvēcei būtu dzīvības pārpilnība. Tas, kurš pieņem visaugstāko labumu, skaistumu un patiesību, kas pieder Kristum, kurā mājo visa Dieva pilnība, ienāk kopā ar Viņu valstībā, kur šīs pasaules kritērijiem nav vērtības.


Viena no visskaistākajām Dievišķās valstības definīcijām rodama otrajā šīsdienas lasījumā – apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem. Apustulis Pāvils atgādina, ka Dieva valstība „ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Tas, kas Kristū atzinis iemiesoto Gudrību un Viņa dēļ atstājis visu pārējo, kļūst par „miera strādnieku” gan kristīgajā kopienā, gan pasaulē. Viņš kļūst par Dieva valstības sēklu.


Pāvests jautāja, vai šāda cilvēka vīzija var būt par dzīves ideālu arī mūsdienu cilvēkiem, jo īpaši, jauniešiem. Viņš arī atbildēja: „To, ka tas ir iespējams, pierāda neskaitāmas kristīgās dzīves liecības. Starp daudzajām laju klātbūtnes izteiksmēm Baznīcā ir arī Šveices gvardi, jaunieši, kas Kristus mīlestības uz Baznīcu vadīti, uzņemas kalpot svētā Pētera pēctecim. Daži no viņiem piederību gvardei izvēlas tikai uz kādu noteiktu laiku, citi uz visu dzīvi. Dažiem kalpošana Vatikānā likusi nobriest priesteriskajam vai reliģiskajam paaicinājumam. Tomēr visiem - būt par Šveices gvardiem, nozīmē nesavtīgu piederību Kristum un Baznīcai, un gatavību atdot par to pat savu dzīvību. Dienests gvardē var beigties, taču iekšienē gvards vienmēr paliek gvards. To ir vēlējušies apliecināt arī ap 80 bijušo Šveices gvardu, kas no šī gada 7. aprīļa līdz 4. maijam veica svētceļojumu no Šveices uz Romu, mērojot galvenokārt seno Frančigena ceļu.”


Pāvests sirsnīgi sveica visus – gan bijušos, gan pašreizējos Šveices gvardus un viņu ģimenes locekļus un draugus. Svētais tēvs novēlēja, lai viņi sev smeļas nemitīgu uzturu no Euharistiskās maizes un pirmkārt, ir lūgšanas vīri. Lai Dievišķā Gudrība tos dara par patiesiem Dieva draugiem un kalpiem mīlestības un miera valstības dēļ. Šveices gvardes 500 gadu jubilejā pāvests Benedikts XVI pateicās tai visu iepriekšējo pāvestu vārdā un aicināja drosmīgi un uzticīgi turpināt savu ceļa gājumu.


iš