Mons. Džovanni Tani: priesteris ir Kristus kalps

Lieldienu laika IV svētdienā, kas tiek saukta arī par Labā Gana svētdienu, Vatikāna bazilikā pāvests Benedikts XVI Ordinācijas sakramentu piešķīra 15 diakoniem. Viņi strādās Romas diecēzes draudzēs. Šodien tiek atzīmēta arī 43. pasaules lūgšanu diena par aicinājumiem. Radio žurnālists Džovanni Peduto pie mikrofona aicināja Romas Garīgā semināra rektoru Džovanni Tani.

Mons. Džovanni Tani: Jā, pāvests turpina iesvētīt priesterus savai diecēzei. Šo tradīciju iesāka Jānis Pāvils II 1993. gadā un ar maziem izņēmumiem to veica līdz pat 2004. gadam. Kā zināms, pagājušajā gadā Lieldienu laika IV svētdienā gatavojamies konklāvam. Toreiz tika pieņemts lēmums priesteru ordinācijas svinības pārcelt uz Vasarsvētkiem. Sestdien, 6. maijā, svētā Jāņa Laterāna bazilikā notika lūgšanas vakars, ko vadīja kardināls Kamillo Ruini. Tā bija lūgšana, kurā nākamie priesteri vienojās kopīgā Baznīcas lūgšanā par aicinājumiem.

VR: No kurienes nāk jaunie priesteri?

Mons. Džovanni Tani: Pieci ir Romas Garīgā semināra audzēkņi, septiņi – Romas diecēzes „Redemptoris Mater” kolēģijas, viens – Kapranikas kolēģijas un divi ir baskāju karmelītu kongregācijas locekļi.

VR: Vai pēdējos gados aicinājumu skaits uz priesterību ir būtiski mainījies?

Mons. Džovanni Tani: Kopumā aicinājumu skaits ar katru gadu sarūk. Runājot par Romas Garīgo semināru, jāsaka, ka pagājušajā gadā tika iesvētīti seši, bet šogad tikai pieci priesteri. Paldies Dievam, nākamajā gadā tiks iesvētīti desmit priesteri. Mūsu seminārā šodien mācās 55 audzēkņi. Tie visi tiek sagatavoti Romas diecēzei. Ceru, ka viņu skaits pieaugs.

VR: Kāda ir diecēzes bīskapu pastorālās darbības programma aicinājumu vecināšanā?

Mons. Džovanni Tani: Mazā semināra misija ir aicinājumu veicināšana starp pusaudžiem un jauniešiem. Tas ir darbs, kas nes augļus, jo Garīgā semināra mazā kopiena šodien skaitliski pieaug. Pie mums nāk vairāki jaunieši no neokatehumenāta kopienām, kuri palīdz mūsdienu kristietim atklāt aicinājuma nozīmi. Romas Garīgais seminārs svētdienu pēcpusdienās rīko atvērto durvju dienas, lai jaunieši no ielas varētu piedalīties lūgšanā un kopīgā maltītē. Viņi tiek aicināti pārdomāt arī par savas dzīves aicinājumu.

VR: Kā šodien varam pārvarēt aicinājumu krīzi?

Mons. Džovanni Tani: Bez šaubām, tā ir viena no lielākajām problēmām Baznīcā. Taču dažādās pasaules valstīs tā ir atšķirīga. Ja raugāmies uz situāciju Itālijā, skaidri redzam, ka mūsu valstī tomēr pastāv dziļa krīze. Pāvests vēstījumā 43. pasaules lūgšanu dienā par aicinājumiem, starp citu, raksta: „Priestera misija Baznīcā ir neaizstājama. Tāpēc, pat ja kādos reģionos ir klēra trūkums, nekad nedrīkstam zaudēt pārliecību, ka Kristus turpina uzrunāt cilvēkus, kas tāpat kā apustuļi, atstājot visas citas nodarbošanās, sevi pilnībā velta svēto noslēpumu svinēšanai, Evaņģēlija sludināšanai un pastorālajai kalpošanai”. Šajā gadījumā nevajadzētu runāt par aicinājuma, bet gan par atbildes trūkumu.

VR: Kas ir jādara, lai mums nepietrūktu labu un svētu priesteru?

Mons. Džovanni Tani: Jābūt pārliecinātam, ka Kungs mūs aicina. Jāveido garīgā gaisotne, kur apzināmies, ka mūs patiešām aicina Dievs. Visa pamatā ir Baznīcas ticība. Savā vēstījumā pāvests raksta: „Atceroties Jēzus vārdus: „Pļauja gan liela, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!”, apzināsimies lielo nepieciešamību lūgties par aicinājumiem uz priesterību un konsekrētu dzīvi. Nav brīnums, ka tur, kur dedzīgi lūdzas, plaukst aicinājumi. Baznīcas svētums būtiski atkarīgs no vienotības ar Kristu un atvērtības žēlastībai, kas darbojas ticīgo sirdīs”. Evaņģelizācijai ir nepieciešama ticība un lūgšana. Ir nepieciešams būt vienotiem ar Dievu un pildīt Viņa gribu. Ja mēs nelūdzamies par aicinājumiem, tad ar to apliecinām, ka esam vienaldzīgi šīs problēmas priekšā.

VR: Kā palīdzēt jauniešiem izšķirt aicinājumu, kā ieinteresēt viņus apstāties un pārdomāt par aicinājuma nozīmi savā dzīvē?

Mons. Džovanni Tani: Ikviens jaunietis var justies aicināts dažādos veidos. Lai izšķirtu aicinājumu ir nepieciešama garīgā palīdzība, lūgšana un pārdomas. To varam atrast arī pāvesta vētījumā, kurā viņš raksta: „Mums atklājas patiesi valdzinoša perspektīva: esam aicināti būt par Jēzus brāļiem un māsām, būt par viena Tēva dēliem un meitām. Tā ir dāvana, kas pārsniedz jebkuru cilvēcisku ideju vai plānu. Patiesās ticības atzīšana mūsu prātus un sirdis plaši atver neizsmeļamajam Dieva noslēpumam, kas caurstrāvo cilvēcisko eksistenci. Ko gan lai saka par mūsdienās tik spēcīgo kārdinājumu justies pašpietiekamiem līdz tādai pakāpei, ka aizveramies Dieva noslēpumainajam plānam attiecībā uz mums? Tēva mīlestība, kas atklājas Kristus personā, mums uzdod šo jautājumu. Divu tūkstošgadu vēstures nasta rada grūtības uztvert valdzinošo dievišķās adoptācijas noslēpumu”.

Dž. Peduto/tulkoja Silvija Krivteža