Sestdien svētā Pētera bazilikā bija pulcējušies Jēzus Sadraudzības locekļi, lai pateiktos
Dievam par to, ka Baznīcai Viņš dāvājis trīs cilvēkus ar neparastu svētumu un izcilu
apustulisko dedzību. Šie trīs Kunga draugi bija svētais Ignācijs, svētais Francisks
Ksavers un svētīgais Pēteris Favrs. Svētā Ignācija viskarstākā vēlēšanās bija apvienot
cilvēkus, kas mīl Jēzu Kristu, lai viņi visā kalpotu lielākam Dieva godam, svētais
Francisks Ksavers dega nepacietībā nest Kristus Labo vēsti visiem un visur, svētīgais
Pēteris Favrs, pavadot cilvēkus Dieva meklējumos, ar sevišķu gādību centās izprast,
kas notiek viņu sirds dziļumos, lai vadītu viņus pa atgriešanās un svētuma ceļu.
Pateicības
svēto Misi kopā ar jezuītiem šodien svinēja Vatikāna valsts sekretārs Andželo Sodano,
ceremonijā piedalījās arī pāvests Benedikts XVI.
Kardināls Andželo Sodano
teica svētās Mises homīliju, kurā vispirms atgādināja, ka šīs svinības notiek priecīgajā
Lieldienu gaisotnē. Viņš pieminēja ievērojamā Baznīcas liturģijas vēsturnieka, jezuītu
tēva Jozefa Jungmana traktātu „Missarum Solemnia”,kurā tiek stāstīts
arī par Svēto Rakstu izsauciena „Alleluja!” vēsturi. Šis Lieldienu līksmes sauciens
pirms svētā Pija X liturģiskās reformas Baltajā svētdienā, ko šobrīd gaidām, tika
atkārtots deviņas reizes lai izteiktu kristiešu prieku par Kunga dāvanām. Kardināls
Sodano teica, ka ar šādu priecīgu attieksmi arī svētā Pētera bazilikā notiekošo svinību
dalībnieki vēlas dziedāt slavas dziesmu Visvarenajam.
Svētās Mises homīlijā
Vatikāna valsts sekretārs atcerējās arī jezuītu tēva Džuzepes Filograssi lekcijas
pontifikālajā Gregora universitātē, to, kā šis izcilais profesors un patiesais Dieva
vīrs savus studentus bija mācījis aizvien vairāk iepazīt „mysterium fidei”
- ticības noslēpuma aspektus.
Kardināls Sodano teica, ka arī šodien galvenais
motīvs, kas ignātisko ģimeni pulcējis ap Kunga altāri, ir vēlēšanās pielūgt Tēvu,
mūsu Radītāju un Kungu. Celebrants piebilda: „Viņš ar savu Svēto Garu pirms pieciem
gadsimtiem Eiropas sirdī ir licis uzziedēt trim svētuma gigantiem, kurus šodien pieminam.
Viņi vēlējās veidot Sadraudzību, lai labāk kalpotu, slavinātu un godinātu Dieva Vārdu,
ticot, ka dievišķā un visaugstākā Majestāte varēs izmantot šo Sadraudzību savas valstības
izplatīšanā. Visam bija jābūt ad maiorem Dei gloriam – lielākam Dieva godam,
kā tas teikts svēto atstātajā dzīves un darbības moto.”
Kardināls Andželo
Sodano atgādināja, ka svētie Ignācijs, Francisks un Pēteris bija cieši vienoti savā
starpā tāpēc, ka viņi bija cieši vienoti ar Kristu. Viņi kopā vēlējās būt Jēzus Sadraudzība,
darbojoties tā paša mērķa – proti, Dieva valstības sasniegšanas dēļ. Šīs sadraudzības
virknes sākumpunkts bija Basku zemes jauneklis Ignācijs, taču drīz vien, viņam studējot
Sorbonnas universitātē Parīzē, pievienojās Francisks Ksavers, kas nāca no Navarras
un Pēteris Favrs no Savojas. Tādējādi dzima šī kopiena, kas nedaudz vēlāk – 1539.,
1540. gados izveidojās par Jēzus Sadraudzību. Tās mērķis bija palīdzēt dvēselēm mīlēt
un kalpot Kungam. „Šodien vēlamies pateikties debesu Tēvam par to, ka Viņš mums devis
šādus svētuma skolotājus, kuri norāda uz Kristus mīlestības ceļu un tam sekojošo apustulisko
apņēmību vest dvēseles pie Dieva,” teica kardināls Sodano.
Svētās Mises noslēgumā
Jēzus Sadraudzības locekļus uzrunāja pāvests Benedikts XVI. Līdzās jezuītu tēviem
un brāļiem, viņš sveica arī Jēzus Sadraudzības draugus – reliģiskos un reliģiskās,
Kristīgās dzīves kopienas un Lūgšanu apustulāta locekļus, jezuītu vadīto izglītības
iestāžu studentus un profesorus un daudzos līdzstrādniekus un līdzstrādnieces.
Svētais
tēvs pakavējās pie katra no Jēzus Sadraudzības trim tēviem un dibinātājiem, vispirms
pie svētā Ignācija no Lojolas. Viņš teica: „Svētais Ignācijs no Lojolas vispirms jau
bija Dieva vīrs, kurš Dievam savā dzīvē atvēlēja pirmo vietu, lielāko godu un lielāko
kalpošanu. Viņš bija dziļas lūgšanas vīrs, kurš par savu ikdienas dzīves centru un
kulmināciju bija izvēlējies Euharistiju. Tādā veidā viņš saviem sekotājiem atstāja
vērtīgu garīgo mantojumu, kuru nedrīkst pazaudēt vai aizmirst. Tieši tāpēc, ka Ignācijs
bija Dieva vīrs, viņš uzticīgi kalpoja Baznīcai, kurā saskatīja un godināja Kristus
Līgavu un kristiešu Māti. No viņa vēlēšanās kalpot Baznīcai vispraktiskākajā un efektīvākajā
veidā, radās īpašās paklausības svētsolījums pāvestam, kuru viņš pats nosauca par
„mūsu sākuma principu un galveno pamatu”, kā teikts Jēzus Sadraudzības konstitūcijā.”
Uzrunājot
mūsdienu jezuītus, pāvests novēlēja, lai šis ekleziālais raksturs turpina būt klātesošs
viņu personīgajā dzīvē un apustuliskajā darbībā, lai viņi varētu uzticīgi atbildēt
uz Baznīcas aktuālajām vajadzībām. To klāstā Svētais tēvs minēja kultūras devumu teoloģijas
un filozofijas jomās, kas ir Jēzus Sadraudzības apustuliskās klātbūtnes tradicionālā
vide, tāpat arī dialogā ar mūsdienu kultūru, kas no vienas puses ir sasniegusi brīnišķīgu
attīstību zinātnes laukā, no otras puses, tomēr, paliek pozitīvistiskā un materiālistiskā
skatījuma iezīmēta.
Pāvests piebilda, ka tādas kultūras veicināšana, kas savu
iedvesmu gūst no Evaņģēlija vērtībām, prasa intensīvu garīgo un kultūras sagatavotību.
Tieši tāpēc, svētais Ignācijs vēlējās, lai jaunie jezuīti vairākus gadus veltītu sevis
garīgajai un intelektuālajai formācijai. Lielu uzmanību Ignācijs pievērsa arī jezuītu
kristīgās audzināšanas un kultūras formācijas darbam. Tāpēc viņš izveidoja kolēģijas,
kas pēc viņa nāves izplatījās visā Eiropā un pasaulē.
Turpinot uzrunu, Benedikts
XVI pieminēja arī svēto Francisku Ksaveru, kurš piedzima pirms 500 gadiem, 7. aprīlī.
Ar Ignāciju viņu vienoja tā pati dedzība, proti, dot Trīsvienīgajam Dievam aizvien
lielāku godu un sludināt Kristus Evaņgēliju tautām, kas to vēl nepazina. Pāvests piebilda:
„Svētais Francisks Ksavers, ko mans priekšgājējs Pijs XI pasludināja par Katolisko
misiju debesīgo aizbildni, par savu misiju uzskatīja „pavērt jaunus ceļus” Evaņģēlijam
milzīgajā Āzijas kontinentā. Viņa apustulāts Austrumos ilga nepilnus 10 gadus, taču
tā auglību var apbrīnot joprojām, pēc četriem ar pusi gadsimtiem. Svētā Franciska
Ksavera piemērs veicināja neskaitāmus misionāros paaicinājumus un joprojām tas kalpo
par iedvesmas avotu, lai varētu turpināties misionārā darbība Āzijas kontinenta zemēs.”
Ja
svētais Francisks strādāja Austrumu zemēs, tad viņa līdzbrālis un draugs sākot no
studiju gadiem Parīzē, svētīgais Pēteris Favrs, kurš dzimis 1506. gada 13. aprīlī,
darbojās Eiropas zemēs, kur Kristum ticīgie ilgojās pēc patiesas Baznīcas reformas.
Pāvests Benedikts XVI viņu raksturoja kā pazemīgu, vienkāršu, jūtīgu dziļas iekšējas
dzīves cilvēku, kuram Dievs bija dāvājis prasmi veidot draudzības attiecības ar visdažādākajiem
cilvēkiem. Viņa personiskā valdzinājuma pārņemti, Jēzus Sadraudzībai pievērsās daudzi
jaunieši. Svētīgais Pēteris Favrs nodzīvoja neilgu šīszemes dzīvi, pavadot to dažādās
Eiropas zemēs, jo īpaši Vācijā, kur pēc pāvesta Pāvila III pavēles, piedalījās arī
sarunās ar Reformas veicējiem Vormsā, Ratisbonā un Spirā. Tādējādi viņam bija radusies
izdevība lieliskā veidā praktizēt īpašās paklausības solījumu pāvestam.
Noslēdzot
jezuītiem veltīto uzrunu, Benedikts XVI teica: „Dārgie Sadraudzības tēvi un brāļi,
šodien jūs ar īpašu goddevību lūkojaties uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, tai pašā laikā
atceroties, ka 1541. gada 22. aprīlī svētais Ignācijs un viņa pirmie līdzbrāļi salika
svinīgus svētsolījumus Jaunavas Marijas svētgleznas priekšā svētā Pāvila ārpus mūriem
bazilikā. Lai Marija turpina būt nomodā pār Jēzus Sadraudzību, lai katrs tās loceklis
nes savā sirdī Krustā sistā Kristus attēlu, kas palīdzēs ņemt dalību Viņa augšāmcelšanās
godībā.”