Lielās Vigilijas naktī no jauna pārdzīvojām svarīgo un vienmēr aktuālo augšāmcelšanās
notikumu, kas ir kristīgās ticības galvenais noslēpums. Baznīcās tika aizdegti neskaitāmi
pashāli – Kristus gaismas simboli, kas apgaismoja un apgaismo cilvēci, izklīdinot
grēka un ļaunuma tumsu. Savukārt šodien atskan vārdi, kas pārsteidza sievietes, kuras
pēc sabata pirmās dienas rītā atnāca pie kapa, kur bija guldīta no krusta steigā noņemtā
Kristus miesa. Skumstot un bēdājoties pēc sava Mācītāja, viņas atnāca un ieraudzīja,
ka kapa akmens ir atvelts, un iegājušas iekšā, ieraudzīja, ka tur nebija Jēzus miesas.
Kad viņas pārbijušās stāvēja, pēkšņi parādījās divi vīrieši mirdzošās drēbēs, sakot:
„Kāpēc jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav; Viņš ir augšāmcēlies” (Lk
24, 5-6). „Non est hic, sed resurrexit” (Lk 24, 6). No tā rīta šie vārdi nemitīgi
skan pasaulē, vēstot lielu prieku, kas caurvijas cauri gadsimtiem, atbalsojoties un
darot to aizvien pilnīgāku.
„Viņa šeit nav; Viņš ir augšāmcēlies”. Debesu sūtņi pirmāmkārtām sludina, ka Jēzus
„šeit nav”. Dieva Dēls nepalika kapā, jo nebija iespējams, ka nāve valdītu pār Viņu
(sal. Ap.d. 2,24), un kaps aizturētu „Dzīvo” (sal. Ap.d.1,18), kas ir pats dzīvības
avots. Līdzīgi kā Jonass zivs vēderā, tā arī krustā piesistais Kristus bija ieslēgts
zemes klēpī (sal. Mt 12,40) viena sabata laikā. Patiesībā sabata diena bija „lieli
svētki”, raksta evaņģēlists Jānis (sal, 19,31): vislielākie svētki vēsturē, jo tajos
„sabata Kungs” (sal. Mt 12,8) pabeidza radīšanas darbu (sal. Rad 2, 1-4), vedot cilvēku
un visu kosmosu uz brīvību un Dieva bērnu godību (sal. Rad 8,21). Pabeidzot šo neparasto
darbu, Viņa mirstīgā miesa tika piepildīta ar Dieva dzīvinošo elpu un Viņš augšāmcēlās
godībā, izejot no aizslēgtā kapa. Tādēļ eņģeļi sludina: „Viņa šeit nav”: Viņš nevar
būt kapā. Kristus staigāja pa šo zemi, un tāpat kā visi noslēdza savu ceļu kapā, taču
Viņš uzvarēja nāvi, tīras mīlestības aktā atvēra zemi, atvēra to debesīm.
Caur Kristību, kas mūs vieno ar Kristu, Viņa augšāmcelšanās kļuva arī par mūsu augšamcelšanos.
To sludināja pravietis Ezehiels: „Lūk, es atvēršu jūsu kapus un jūs izvedīšu no jūsu
kapiem, mana tauta, un ievedīšu jūs Izraēļa zemē” (Ez 37,12). Lieldienās šie pravietiskie
vārdi iegūst īpašu nozīmi, jo tieši šodien īstenojas Radītāja apsolījums; šodien,
nemiera un nedrošības pārņemtajā laikmetā, no jauna pārdzīvojam augšāmcelšanās notikumu,
kas pārveidoja mūsu dzīvi, izmainīja cilvēces vēsturi. Augšāmceltajā Kristū meklē
cerību arī tie, kuri pat neapzinās par to, kuri vēl aizvien atrodas ciešanu un nāves
varā.
Lai augšāmceltā Kristus Gars dāvā mierinājumu un drošību Āfrikas tautām, īpaši Darfūras
iedzīvotājiem, kuri pārdzīvo humanitāru traģēdiju, kas vairs nav izturama; tāpat arī
visām tautām, kas dzīvo Lielo Ezeru reģionā, kur vēl aizvien nav sadzijušas daudzas
rētas; daudzu Āfrikas valstu iedzīvotājiem, kuri ilgojas pēc miera, taisnības un labklājības.
Lai Irākā miers beidzot uzvar nežēlīgo vardarbību, kas sēj aizvien jaunus upurus.
No visas sirds vēlu mieru arī tiem, kas ierauti konfliktā Svētajā Zemē, un aicinu
visus uz pacietīgu un stingru dialogu, kas palīdzēs pārvarēt gan senus, gan jaunus
šķēršļus, novērsīs kārdinājumus atriebties un audzināt jauno paaudzi savstarpējai
cieņai. Lai starptautiskā kopiena, kas atbalsta Izraēlas tiesības uz mierīgu pastāvēšanu,
palīdz palestīniešu tautai izturēt provizoriskos dzīves apstākļus un veidot labāku
nākotni, cenšoties panākt konstitucionālu valsts struktūru. Lai augšāmceltā Kristus
Gars mudina Latīņamerikas valstis ar jaunu degsmi censties uzlabot dzīves apstākļus
miljoniem iedzīvotāju, iznīdēt personu sekvestrācijas postu, kā arī stiprināt demokrātisko
institūciju darbību izlīgšanas un darbīgas solidaritātes garā. Runājot par kodolieroču
radīto starptautisko krīzi, vēlu, lai nopietnās un godīgās sarunās tiktu panākta savstarpējā
sapratne, lai valstu un starptautisko organizāciju vadītāji censtos panākt mierīgu
līdzāspastāvēšanu nāciju, kultūru un reliģiju starpā, kas pasaulē mazinātu terorisma
draudus.
Lai augšāmceltais Kungs palīdz mums izjust Viņa dzīvības, miera un brīvības spēku.
Šodien uz visiem attiecas vārdi, ar kuriem Lieldienu rītā eņģelis mierināja satraukto
sieviešu sirdis: „Nebaidieties! (...) Viņa šeit nav. Viņš ir augšamcēlies! (Mt 28,
5-6). Jēzus ir augšāmcēlies un dāvā mums mieru; Viņš pats ir miers. Tādēļ Baznīca
atkārto: „Kristus augšāmcēlies – Christós anésti”. Lai trešās tūkstošgades cilvēce
nebaidās atvērt Viņam sirdis. Kristus Evaņģēlijs piepilda ilgas pēc miera un laimes,
kas ir katra cilvēka sirdī. Tagad Kristus dzīvo un iet kopā ar mums. Apbrīnojams mīlestības
noslēpums! Christus resurrexit, quia Deus caritas est! Alleluia!