Kardināls Dzivišs: Jānis Pāvils II ir sēkla, kas nomira, lai dotu jaunu dzīvību
2005. gada 2. aprīlī, pulksten 21.37, Jānis Pāvils II pārkāpa mūžības slieksni. Līdz
pēdējam brīdim pie pāvesta nāves gultas bija viņa personīgais sekretārs, Krakovas
arhibīskaps, šodien kardināls, Staņislavs Dzivišs. Ludzām viņu pie mikrofona.
VR:
Eminence, jūs bijāt Jāņa Pāvila II dzīves un darba vistuvākais liecinieks. Kā jūs
pats personīgi pārdzīvojat pāvesta nāves pirmo gadadienu?
Kardināls Dzivišs:
Jāņa Pāvila II dzīves noriets bija lielu ciešamu piepildīts. Viņa svētīgā nāve man
bija un ir arī šodien dziļi emocionāls un garīgs pārdzīvojums. Gandrīz četrdsmit gadus
biju blakus kardinālam Karolam Vojtilam, vēlāk pāvestam Jānim Pāvilam II. Uzskatu
to par lielu žēlastību, par īpašu privilēģiju, kādu biju saņēmis savā dzīvē. Šo pieredzi
es glabāju dziļi savā sirdī. Tā man ir nepieciešama arī šodien.
Jāņa Pāvila II atgriešanos Tēva mājās pārdzīvoju ticības garā, jo arī viņš savu aiziešanu
pārdzīvoja tieši tādā pašā veidā. Viņam tā bija pāreja no dzīves uz dzīvi. Tikai ticības
garā mūsu dzīvei un mūsu aiziešanai ir nozīme, jo tā nav ieiešana nebūtībā, bet gan
ieiešana Dievā, kas ir mīlestība.
Tagad, pēc gada, aizvien labāk apzinos, ka Jāņa Pāvila II nāve nebija beigas, bet
gan viņa ilgās un uzticīgās kalpošanas Baznīcai vainagojums. Gribētu teikt, jaunas
darbības sākums, kas nes simtkārtīgus augļus. Viņa nāve pamodināja cilvēkos tik daudz
līdzjūtības, labestības, palīdzēja apzināties, ka piederam Dieva tautas lielajai kopienai.
Viņa nāve tuvināja un aizvien vēl tuvina cilvēkus Dievam, Kristum. Jānis Pāvils II
ir kā sēkla, kas nomira, lai dotu dzīvību, jaunu dzīvību.
Tāpēc varu mierīgi, lai gan ar dziļu saviļņojumu, teikt, ka Dieva kalpa Jāņa Pāvila
II ciešanas un nāve ir liela dāvana Baznīcai. Dievs paņēma viņu no mūsu vidus, un
tajā pašā laikā, mums viņu dāvāja. Par to liecina ticības, cerības un mīlestības augļi.
VR:
No pagājušā gada augusta jūs esat Krakovas arhibīskaps, bet no 24. marta – Kardinālu
kolēģijas loceklis. Kā jūs raugāties uz savu jauno kalpošanas veidu Baznīcā?
Kardināls Dzivišs:
Skaidri apzinos, ka mana nominācija par Krakovas arhibīskapu ir zināma veida kalpošanas
Jānim Pāvilam II pagarinājums. No viņa es mācījos kalpot cilvēkam un Baznīcai. Mācījos
būt atbildīgam par mūsdienu Baznīcu, mācījos sludināt Kristus evaņģēliju šodienas
pasaulē.
Bez šaubām, apzinos arī savus ierobežojumus. Kurš gan nenotrīcētu šādas atbildības
priekšā. Dvēseles mieru atgūstu pārliecībā, ka mans pienākums ir pildīt Dieva gribu.
Tādēļ paļaujos, ka Kungs mani vadīs un stiprinās. Bez tam, esmu pārliecināts, ka pār
mani ir Jāņa Pāvila II aizbiedniecība, jo, zināmā veidā, tieši viņš ir “atbildīgs”
par manu misiju, kas jāveic Baznīcā. 24. martā, konsistorija noslēgumā, devos uz svētā
Pētera bazilikas grotām, lai pie Jāņa Pāvila II kapa lūgtu viņa aizbildniecību, uzticētu
Dievam un Marijai savu ceļu Baznīcā un Baznīcas labā. Ticu, ka šajā ceļā neesmu viens.
Es satieku cilvēkus, kuri, atceroties Jāni Pāvilu II, izrāda man cieņu, sirsnību,
lūdzas un palīdz.
Tagad Polijā un Krakovas arhidiecēzē gatavojamies pāvesta Benedikta XVI vizītei. Vņu
pieņēmām, kad tika ievēlēts par pāvestu, un tagad Polijā pieņemsim kā pāvestu, kas
šajā vēsturiskajā posmā vada Dieva tautu uz Tēva mājām. Esmu pārliecināts, ka šī vizīte
vēl vairāk nostiprinās poļu katoļu attiecības ar universālo Baznīcu, padziļinās un
stiprinās draudzību, par ko tik bieži runāja pāvests Jānis Pāvils II.