Benedikts XVI: "Universitāte ir dzimusi no mīlestības uz zināšanām, kā arī no zināšanām, kas ved pie mīlestības"

Ar skaitliski lielāku apmeklētāju grupu – apmēram 250 cilvēkiem, kas šais dienās piedalās seminārā par Eiropas universitāšu kultūrvēsturiskajām vērtībām, pāvests tikās Klementa zālē. Semināra dalībnieki pārstāv ap 50 Eiropas zemes.


„Šais dienās jūs kavējaties pārdomās par to, ko Eiropas universitātes, būdamas tik bagātīgas savā ilgajā tradīcijā, spēj piedāvāt Eiropas celtniecībai trešajā gadu tūkstotī, ievērojot, ka ikviena kultūras realitāte ir vienlaicīgi gan pagātnes atmiņa, gan nākotnes projekts,” teica pāvests Benedikts XVI, uzrunājot Eiropas universitāšu pārstāvjus. Viņš piebilda, ka Baznīca šai ziņā ir gatava sniegt savu ieguldījumu, kā to jau ir darījusi gadsimtu gaitā. Nekad nav pārtrūkusi Baznīcas uzmanība pret Eiropas universitātēm un studiju centriem, kas „kalpojot ar savu domu”, ir devušas un turpina dot jaunajām paaudzēm īpaša kultūras mantojuma vērtības, kas ir bagātinātas ar divus gadu tūkstošus ilgu cilvēcisku un kristīgu pieredzi.


Pāvests atgādināja, ka nozīmīgu kultūrvēsturisku ietekmi ir atstājusi mūku kustība, kuras nopelni līdzās garīgajai un reliģiskajai sfērai, iesniedzas arī ekonomiskajā un intelektuālajā sfērā. Kārļa Lielā laikā, ar Baznīcas palīdzību tika dibinātas skolas un imperators rūpējās, lai tajās izglītotos pēc iespējas vairāk cilvēku.


Apmēram gadsimtu vēlāk dzima Boloņas universitāte, kura no Baznīcas guva būtisku impulsu. Daudzas Eiropas universitātes, sākot no Boloņas, līdz Parīzes, Krakovas, Salamankas, Ķelnes, Oksfordas, Prāgas un citām, strauji attīstījās un spēlēja nozīmīgu lomu Eiropas identitātes nostiprināšanā un tās kultūras mantojuma veidošanā. Universitātes vienmēr atšķīrās ar mīlestību un patiesības meklējumiem, ar nemitīgu atbalsta smelšanos kristīgajā skatījumā, kas cilvēkā atzīst radīšanas meistardarbu, par cik viņa attēls ir līdzīgs Dieva attēlam.


Pāvests uzsvēra, ka universitāte ir dzimusi no mīlestības uz zināšanām, kā arī no zināšanām, kas ved pie mīlestības. Runājot par universitāšu lomu mūsdienās, Svētais tēvs teica: „Pievēršot strauju skatienu „vecajam” kontinentam, ir viegli noteikt, kādi kultūras uzdevumi ir jāveic mūsdienu Eiropai, kas šobrīd ir nodarbināta ar savas identitātes atklāšanu, un šai identitātei nepiemīt vienīgi ekonomisks vai politisks raksturs. Šodien, tāpat kā agrāk, ir aktuāls antropoloģiskais pamatjautājums. Tātad, ir jānoskaidro, kāda ir izpratne par cilvēku, kas atrodas jauno projektu pamatā. Ir svarīgi pajautāt, kādam cilvēkam universitāte vēlas kalpot – vai tādam, kas ir nocietinājies no visa, lai aizstāvētu vienīgi savas intereses, vai arī tādam, kas ir atvērts solidaritātei ar citiem un meklē patieso eksistences jēgu? Bez tam ir jāpajautā, kādas attiecības valda starp cilvēcisko personu, zinātni un tehniku. Ja XIX un XX gadsimtā bija vērojama nemitīga tehnikas izaugsme, tad XXI gadsimtā ir sperti jauni soļi: tehnoloģiskā attīstība, pateicoties informātikai, ir uzņēmusies uz sevi arī daļu no mūsu prāta darbības un izmainījusi mūsu domāšanas veidu līdz pat nosacījumu uzlikšanai mūsu brīvībai. Ir stingri jāsaka, ka cilvēku nedrīkst upurēt zinātnes un tehnikas panākumiem: lūk, kāpēc visā savā nozīmīgumā paceļas tā dēvētais antropoloģiskais jautājums, kas mums, kristīgajās vērtībās balstītās humānistiskās tradīcijas mantiniekiem, ir jārisina mūsu civilizāciju iedvesmojošo principu gaismā. Šie principi Eiropas universitātēs jau izsenis ir raduši autentiskas pētniecības un iedziļināšanās laboratorijas.”


Noslēdzot uzrunu Eiropas universitāšu pārstāvjiem, pāvests Benedikts XVI atgādināja sava priekšgājēja Jāņa Pāvila II teikto pēcsinodes apustuliskajā pamudinājumā „Ecclesia in Europa”. Jānis Pāvils II rakstīja: „No cilvēka izpratnes saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Eiropa ir smēlusies labāko savā humānistiskajā kultūrā un veicinājusi personas cieņu, ne ar ko nesalīdzināmo tiesību avotu. Šādā veidā Baznīca ir steigusies izplatīt un stiprināt vērtības, kuras Eiropas kultūru ir darījušas universālu. Taču cilvēks nevar izprast sevi pilnībā, ja viņš ignorē Dievu. Tāpēc nedrīkst atstāt novārtā cilvēka eksistences reliģisko dimensiju brīdī, kurā veidojam trešā gadu tūkstoša Eiropu. Šeit nozīmīga loma ir universitātēm. Šodien tās ir aicinātas neapmierināties vienīgi ar mācīšanu, bet veikt arī izglītības lomu, savā kalpošanā jaunajām paaudzēm vadoties pēc to ideālu un vērtību mantojuma, kas ir iezīmējuši aizvadītos gadu tūkstošus. Universitātes spēs palīdzēt Eiropai saglabāt tās „dvēseli”, atjaunojot kristīgās saknes, no kurām tā ir augusi.


iš