Kunga Pasludināšanas svētki kopā ar pāvestu un kardināliem

Sestdien, Kunga Pasludināšanas svētkos, Romā, svētā Pētera laukumā notika svinīga svētā Mise, ko pāvests Benedikts XVI celebrēja kopā ar jaunajiem kardināliem. Svētais tēvs izteica prieku par šo iespēju. Homīlijā viņš teica, ka līdz ar Dieva Dēla Iemiesošanos sākas Baznīca un ka jebkurai vēsturiskai Baznīcas realizācijai un katrai tās institūcijai ir jāmeklē atbalsta punkts šai sākotnējā avotā, kas ir Kristus, Dieva iemiesotais Vārds.


Pāvests uzsvēra: „Tas ir Viņš, ko mēs vienmēr svinam. Tas ir Emanuels, Dievs ar mums, caur kuru ir piepildījusies Dieva Tēva pestījošā griba. Tomēr, tieši šodien kontemplējam šo Noslēpuma aspektu, dievišķo avotu, kas rit caur privileģētu avotu – Jaunavu Mariju. Tāpēc, svinot Dēla Iemiesošanos, nevaram nepagodināt Māti. Viņai tiek adresēts Eņģeļa vēstījums. Viņa to pieņēma un no sirds dziļumiem atbildēja: „Lūk,… lai man notiek pēc Tava vārda” Tieši tai brīdī Mūžīgais Vārds sāka eksistēt kā laikā iekļauta cilvēciska būtne.”


Turpinot, pāvests teica, ka no paaudzes paaudzē cilvēki apbrīno šo nemaldīgo noslēpumu. Svētais Augustīns, iztēlē vēršoties pie Pasludināšanas Eņģeļa, jautā: „Saki, man, ak Eņģeli, kāpēc tas notika Marijā?” „Atbilde ir ietverta pašos sveiciena vārdos,” saka Augustīns, „Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā!” Patiešām, Eņģelis, ierodoties pie Marijas, nesauc viņu vienkārši šīszemes vārdā - par Mariju, bet gan viņas dievišķajā vārdā „par žēlastības pilno”. Tieši šādi viņu vienmēr ir saskatījis un kvalificējis Dievs. Pāvests paskaidroja, ka žēlastība nav nekas cits kā Dieva mīlestība. Tāpēc Mariju var uzskatīt par „Dieva mīlēto” un šādi iztulkot arī vārdus „žēlastības pilnā”.


Origens ir atzinis, ka nekad, nevienai citai cilvēciskai būtnei nav adresēts šāds tituls un to nav iespējams sastapt arī nekur citur Svētajos Rakstos.


Marija ar personīgu atbildību pieņem Dieva mīlestības vilni, kas ielejas viņā. Arī šai ziņā viņa ir sava Dēla mācekle. Tā ir paklausība Tēvam un šai paklausībā tiek īstenota brīvība – brīvība paklausot.


Uzrunājot kardinālus, pāvests atzina, ka svinēt šo Misi kopā ar viņiem tieši Kunga Pasludināšanas svētkos, ir liela Dieva dāvana. Viņš turpināja: „Cik daudz gaismas varam smelties no šī noslēpumu savā, Baznīcas kalpu dzīvē. Jo īpaši jūs, jaunie kardināli, varat gūt tik milzīgu atbalstu savai misijai būt par Pētera pēcteča „senāta” locekļiem! Lai šī dievišķās apredzības pilnā diena mums palīdz atcerēties Kristus pasludināšanas notikumu, kurā īpašā veidā izceļas Pētera princips Baznīcā, ko apgaismo cits – mariāniskais princips, jeb iesākums, kas ir vēl oriģinālāks un fundamentālāks.


Mariāniskā principa nozīmi Baznīcā īpašā veidā pēc Vatikāna II koncila izcēla mans mīļotais priekšgājējs, pāvests Jānis Pāvils II, ietverdams to savā moto Totus tuus . Neviens nevarēja neievērot Marijas kā Baznīcas Mātes un Karalienes klātbūtni viņa garīgajā ceļā un nenogurdināmajā kalpošanā. Viņš pats šo klātbūtni visvairāk izjuta 1981. gada 13. maijā, pret sevi vērstā atentāta brīdī svētā Pētera laukumā. Atceroties traģisko notikumu, viņš vēlējās, lai pār svētā Pētera laukumu dominētu mozaīka ar Jaunavas Marijas attēlu, kas pavadīja viņa ilgo pontifikātu, kurš pirms gada ienāca savā pēdējā, sāpīgajā un tai pašā laikā triumfa pilnajā, patiesajā Lieldienu fāzē.”


Pāvests piebilda, ka Pasludināšanas notikums vairāk par jebkuru citu liek izprast, kā viss Baznīcā izriet tieši no turienes, no dievišķā Vārda pieņemšanas noslēpuma, kur caur Svētā Gara darbību, vispilnīgākajā veidā tika apzīmogota Dieva derība ar cilvēci. Viss, kas pastāv Baznīcā – katra institūcija un kalpošana, arī svētā Pētera un viņa pēcteču kalpošana ir „apņemtas” ar Jaunavas Marijas apmetni, līdz ar to atrodoties žēlastības pilnajā telpā, kas ir veidota ar viņas teikto „jā” Dieva gribai.


Turpinot, pāvests norādīja, ka attiecības starp Pētera un Marijas principu ir izteiktas arī gredzena simbolā, ko viņš pēc brīža pasniedza jaunajiem kardināliem. Pāvests piebilda: „Gredzens vienmēr ir derības zīme. Gandrīz visi jūs to esat saņēmuši bīskapa konsekrācijas dienā, kā uzticības un pienākuma zīmi, līdz ar to apņemoties sargāt Baznīcu, Kristu līgavu. Gredzens, ko šodien jums sniedzu, ir piederīgs kardināla cieņai. Līdz ar to jūs apliecināt savu gatavību pildīt šo pienākumu.”


Homīlijas noslēgumā pāvests teica, ka šai pasaulē viss ir pārejošs. Mūžīgi paliek vienīgi Mīlestība. Svētais tēvs aicināja kardinālus katrā viņu darbībā vadīties pēc mīlestības un tiekties uz mīlestību. Benedikts XVI teica, ka šis ir ceļš, pa kuru viņš ir vēlējies uzsākt savu pontifikāta gājumu, līdz ar savu pirmo encikliku aicinot visus celt Baznīcu mīlestībā – tātad, kā „mīlestības kopienu”. Svētais tēvs vērsās pie kardināliem, aicinot viņus sevi atbalstīt šī mērķa sasniegšanā.


Savukārt bīskapus, priesterus, diakonus un lajus viņš rosināja lūgties par kardināliem, lai viņi būtu dedzīgi pastorālajā kalpošanā un palīdzētu visai Baznīcai pasaulē izstarot Kristus mīlestību.


iš