Pāvests un viņa līdzstrādnieki noklausījās gavēņa pārdomas

Vatikāna pils Redemptoris Mater kapelā pāvests Benedikts XVI un viņa līdzstrādnieki noklausījās kapucīnu tēva Raniero Kantalamessa sagatavotās gavēņa garīgās pārdomas. Saviem klausītājiem viņš skaidroja, ka bez Kristus augšāmcelšanās veltīga būtu mūsu ticība. Kristība jeb ‘iegremdēšana ūdenī’ simbolizē katehumena guldīšanu Kristus nāvē, no kurienes viņš iznāk, augšāmceļoties ar Kristu, kā jauna radība. „Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Kristū Jēzū, esam kristīti Viņa nāvē? Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs ieietu jaunā dzīvē” – apliecina apustulis Pāvils.

Pāvesta nama sprediķotājs runāja arī par Getzemanes dārzu, kur Jēzus izcieta dvēseles agoniju. Par šo vietu un notikumu raksta visi četri evaņģēlisti. Viņu liecības ir kā četri atsevišķi zari, kurus vieno viens stumbrs – Baznīcas tradīcija – un kopīgas saknes – vēsturiskā Jēzus persona. Katrs no viņiem par šo notikumu raksta mazliet citādāk, taču tā kodols – Jēzus lūgšana – paliek nemainīgs. Tā ir Dieva Dēla iekšējā cīņa, izmisuma sauciens. Viņa priekšā paveras ciešanu okeāns. Ir pienākusi Viņa ‘stunda’. Ļaunums kā milzīgi viļņi bango un rauj izmisuma atvarā. „Viņš nesa savā miesā mūsu grēkus”. Jēzus kļuva ‘par grēku’ – saka svētais Pāvils.

Raniero Kantalamessa skaidroja cīņas ar Dievu nozīmi. Daži Baznīcas tēvi uzskata, ka caur šo traģisko notikumu Jēzus mācīja kā ar lūgšanu var uzvarēt mūsu dzīves pārbaudījumus. Vārds ‘agonija’ nozīmē cīņu. Mūsu dzīvē pienāk brīdis, kurā lūgšana kļūst par cīņu un nastu. Tā ir cīņa ar Dievu, īpaši tad, ja Dievs no tevis kaut ko pieprasa. Tikai pieņemot Viņa gribu, mēs uzvaram. Kapucīnu tēvs atgādināja, ka mūsu dzīvē prieka un laimes dienas mijas ar Getzemanes naktīm. Taču nedrīkstam zaudēt cerību. Tumšajos brīžos mēs neesam vieni. Kopā ar mums ir Jēzus!

sk/RV