Par krusta simbolisko nozīmi kristietībā un pirms tās
Kristietībai nereti tiek izteikti pārmetumi par to, ka tā piesavinājusies seno reliģiju
simbolu – krustu. Visdārgākais no kristiešu simboliem, patiešām, tika izmantots jau
tālā senatnē. Gadsimtu, pat gadu tūkstošu gaitā tam ir bijušas visdažādākās simboliskās
nozīmes. Ņemot palīgā mūsdienu itāliešu vēsturnieka Džovanni Armillotta pētījumu,
kas nesen publicēts Vatikāna laikrakstā
„L’Osservatore Romano”,
iepazīstināsim ar krusta zīmes izcelsmi mūsu klausītājus un Internet lapas lasītājus.
Vēl daudzus gadsimtus pirms krusts kļuva par kristiešu zīmi, tas kā simbols jau bija
plaši izmantots senajās civilizācijās. Tālā senatnē tika uzskatīts, ka tas attēlo
divus koka gabalus, ko berzējot vienu pret otru, cilvēks ieguva uguni. Tikpat pievilcīgu
hipotēzi bija izvirzījis itāliešu rakstnieks Gabriele D’Annuncio savā, 1903. gadā
publicētajā darbā
Laus vitae
. „Tas ir krusts, pirmatnējās uguns zīme,” viņš apgalvoja. Taču krusta sasaistīšana
ar uguni drīzāk ir poētiska, nekā patiesa. Neraugoties uz to, līdzīgu hipotēzi atbalstīja
arī ievērojami arheologi, pamatojoties uz indiešu svētās uguns dievības Agni filozofiski-reliģisko
mītu. Kādā indiešu vēdā lasām: „Agni, tu esi gudrais, priesteris, karalis, sargs,
upura tēvs. Tev ir trīskārša izcelsme – no gaisa, no ūdens un no mistiskā
Arani
”.
Gaspare Gorecio (1808-1891) - itāliešu izcelsmes sanskrita un indo-ģermāņu literatūras
profesors savā pētījumā „Indo-eiropiešu tautu izcelsmes vienība” rakstīja: „Kamēr
liesmo ar treknu pienu slacītā upura uguns, kas iegūta saskaņā ar
Arani pramnathana
ritiem, proti, berzējot vienu pret otru divus sausus koka gabalus (kas ir arī Prometeja
- uguns nolaupītāja mīta pamatā), Riši - cilts valdnieks, stāvot ar seju pret Himalaju
virsotnēm un Indo upes avotiem, uzsāk svinīgu dziesmu.”
Ar
arani
tika identificēts pirmskristiešu simbols –
svastika
, ko daudz vēlāk izmantoja nacisti. Līdz ar nacistu ideoloģiju un viņu paveiktajiem
noziegumiem, šis simbols tika pazemots. Tiesa, vairāki arheologi ir apgalvojuši, ka
starp arani un svastiku nav nekāda sakara. Tāpat šie arheologi ir nolieguši apgalvojumu,
ka pirmatnējā uguns iegūšanas procesā krusteniski viens pret otru tiktu berzēti divi
koka gabali.
Katrā ziņā, pirms un pēc Kristus, nevienā vien kultūrā tika izmantots krusta simbols.
Dažas krusta zīmes ir ļoti senas, kā piemēram, senēģiptiešu krusts, kas simbolizēja
ka
– vienu no divām dvēselēm, ko cilvēkam piedēvēja faraonu laika reliģija. Bez tam,
senēģiptiešu krusts apzīmēja arī Ozīrisa un Izīdas vienību, tas bija dabas pirmsākuma
simbols un tāpēc to sauca arī par Dzīvības atslēgu.
Skandināvu mitoloģijā, savukārt, tika godināts „tau” krusts, kam ir T veida forma.
Tas tika uzskatīts par Pērkona dieva Thora āmuru, ko dievs izmantoja pasaules radīšanā.
Kristieši šo „tau” zīmi vēlāk sāka saukt par svētā Antonija krustu.
Kristīgajā civilizācijā krustam ir neskaitāmas formas. Dažas no tām ir sastopamas
plašāk, citas retāk. Piemēram, svētā Andreja krusts, Maltas krusts, dažādi Itālijā
sastopamie krusti, daudzveidīgie etiopiešu krusti, ķeltu krusts, utt. Interesants
ir Lielbritānijas karogā –
the Union Jack
attēlotais krusts. Tas sevī apvieno trīs zemju krustus – Skotijas balto, svētā Andreja
krustu, Īrijas zilo, svētā Patrika krustu un Anglijas svētā Jura krustu.
Īpaša krusta forma ir imperatora Konstantīna monogrammai, ko izmanto vēl šodien, jo
īpaši dažu zemju kapakmeņos. Šis krusts ir veidots no grieķu vārda
Christos
burtu X un P sakrustojuma.
Kā jau minējām, viena no izplatītākajām krusta zīmēm ir bijusi svastika. Tā ir cēlusies
no sanskrita un veidota no vārda
su
, kas nozīmē „labs, labums” un no vārda
asti
, kas nozīmē „būt”. Tātad, svastika ir laba vēlējums. Kā tāda, tā tika uzņemta un
saglabāta Indijas priesteru - brahmaņu un vēlāk budistu attēlojumos. Ar svastikas
zīmēm ir izrotātas senās budistu celles Indijas Rietumos. Budistu reliģijai no Indijas
izplatoties tālāk Āzijā, ir saglabājušās svastikas zīmes gan dažos Budas attēlojumos,
gan keramikas un tekstilrūpniecības izstrādājumos.
Austrumos ir pieņemts godināt Sidhartas Budas Gautamas Sakijamuni (tāds ir pilnais
Budas tituls), pēdas. Kopš seniem laikiem tās tiek attēlotas ar sešdesmit piecu simbolu
starpniecību. Starp šiem simboliem ir arī svastika. Taču krusta simbols ir sastopams
vēl senākos laikos par budisma pirmsākumiem un ne tikai Indijā, bet arī daudzviet
citur pasaulē. Tāpēc krustu varam uzskatīt par pirmatnēju simbolu.
Krusta simbols tika izmantots jau pirmajā bronzas laikmeta pusē. Tas tika iespiests
monētās, attēlots uz vāzēm un citiem priekšmetiem. Itālijā šis simbols tika izmantots
vēl pirms Romas impērijas laikiem. Iespējams, ka arī Sicīlijas salas simbols
Trinacria
, kurā attēlotas trīs kājas, kā arī Menas salas simboliskais attēlojums vēlāk radies,
iedvesmojoties no svastikas krusta zīmes.
Svastiku ir izmantojuši arī Amerikas indiāņi, veicot dziedniecības rituālus. Pirmie
misionāri, kas tālajā zemē ieradās evaņģelizēt indiāņus, ir bijuši ļoti priecīgi,
redzot krusta zīmi uz kāda kulta priekšmeta.
Tātad, krusta simbols savus pirmsākumus liek meklēt tālā pagātnē. Pateicoties savai
senajai izcelsmei, svastika kā simbols ir ienākusi daudzās reliģijās. Vairākās Austrumu
reliģijās tā bija saistīta ar saules simboliku. Skandināvijas senatnē svastika ir
kļuvusi arī par alfabēta zīmi, kas vēl šodien redzama daudzos rūnakmeņos. Šī zīme
nebūt nav sveša arī mūsu dzimtenē, kur to pazīstam ar nosaukumu Pērkona krusts un
Ugunskrusts, un kas kopā ar daudziem citiem tautiskajiem rakstiem veido mūsu kultūras
mantojumu.
Aplūkojot krusta zīmes vēsturi, ir saprotams, ka šī zīme ir ienākusi arī kristīgajā
reliģijā. Kristiešiem tā ir kļuvusi par visdārgāko simbolu, jo tā atsauc atmiņā Pestītāja
uzvaru pār nāvi.
Svastikas krusts, kas joprojām ir izplatīts dažās nekristīgajās tautās, kristietībā,
sākot ar viduslaikiem un vēlāk, tika izskausts. Tiesa, dažviet svastikas krusts katoļticībā
tika attēlots Renesanses laikmetā. Kāds amerikāņu arheologs 19. gadsimta otrajā pusē
apgalvoja, ka pēdējoreiz svastika tika attēlota uz bīskapa katedras Milānas katedrālē.
Taču mūsdienās šī zīme uz katedras nav saskatāma. Toties Milānā svastiku var redzēt
uz viena no akmens sarkofāgiem svētā Ambrozija bazilikā. Šis sarkofāgs gan tika izveidots
1080. gadā.
Kristus krusts, vai tas būtu latīņu, vai grieķu, ir izstūmis seno indiešu simbolu.
Parasti būdams vienkāršs un skarbs savā izskatā, tas uzvarēja un pakļāva aizmirstībai
dekoratīvo budistu krustu. Tomēr arī kristietībā nav trūcis fantāzijas, veidojot dažāda
izskata, ne mazāk dekoratīvus krucifiksus. Šai ziņā spilgts piemērs ir Maltas krusts,
Jeruzalemes krusts, daudzie etiopiešu krusti, koptu krusti, kam joprojām ir nozīmīga
vieta Baznīcā un tās liturģijā.