Romas bīskaps tiekas ar pastāvīgajiem diakoniem

18. februārī pāvests tikās ar apmēram 400 pastāvīgajiem diakoniem, kas kalpo Romas diecēzē. Viņiem teiktajā uzrunā, Svētais tēvs izcēla apustuļa Pāvila atgādinājumu filipiešiem, ka Kristus „atteicās no Sevis, pieņemdams kalpa veidu” (Fil 2,7) un vārdus no Mateja evaņģēlija, ka „Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu…” (Mt 20,28). Arī Pēdējo vakariņu laikā, pēc tam, kad Kristus bija paskaidrojis apustuļiem, ka Viņš viņu vidū ir tāds, kas kalpo, Viņš veica pazemīgo žestu, kas bija atvēlēts vienīgi vergiem, mazgājot apustuļiem kājas. Tādējādi Kristus rādīja piemēru, lai Viņa mācekļi varētu Viņu atdarināt kalpojot un mīlot cits citu.
 
Pāvests aicināja pastāvīgos diakonus saglabāt vienību ar Kristu caur lūgšanu, sakramentālo dzīvi un jo īpaši caur Euharistijas adorāciju. Bez tam Svētais tēvs aicināja ar prieku un pateicību pieņemt Kristus mīlestību uz viņiem un dāsni dot to cilvēkiem.
 
Turpinot Benedikts XVI norādīja, ka Romas Baznīca izsenis kalpo pilsētas nabadzīgajiem. Šais gados ir parādījušās jaunas nabadzības formas. Daudzi cilvēki ir zaudējuši dzīves jēgu un tiem trūkst patiesības, uz kuras pamatiem veidot savu dzīvi. Līdzās materiālajai nabadzībai, ir rodama arī garīgā un kultūras nabadzība.
 
Pāvests pateicās pastāvīgajiem diakoniem par darbu, ko tie veic daudzās Romas draudzēs, īpašu uzmanību veltījot cilvēku sagatavošanai kristībām un strādājot ar ģimenēm. Daudzi diakoni strādā ofisos, slimnīcās un skolās. Ikvienā darbavietā pāvests aicināja kalpot patiesībai un darbos apliecināt tuvākmīlestību. Tuvākmīlestība jau no pašiem sākumiem ir diakonu kalpošanas neatņemama sastāvdaļa. Septiņi diakoni, par kuriem vēstī Apustuļu darbi, tika izraudzīti, lai kalpotu. Pāvests pieminēja diakonu Laurenciju kā atdarināšanas cienīgu piemēru.
 
Svētais tēvs atgādināja arī, ka Itālijā ierodas un pie draudžu durvīm klauvē daudzi nabadzīgie no citām zemēm. Viņus nepieciešams uzņemt ar sirds atvērtību, atceroties Jēzus pamudinājumu: „ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt 25,40).
 
Noslēgumā pāvests teica, ka pastāvīgo diakonu paaicinājums ir īpaša žēlastība viņiem un viņu ģimenei, kas ir aicināta aizvien vairāk atvērties Dieva gribai un Baznīcas vajadzībām. Benedikts XVI novēlēja, lai Kungs atlīdzina pastāvīgajiem diakoniem, kā arī viņu dzīvesbiedrēm un bērniem, kas viņus pavada, kalpojot ekleziālajai kopienai.
 
iš