Dieva majestātes slavinājums 144 .psalmā – pāvesta katehēzes temats vispārējā audiencē

Trešdienas vispārējā audiencē pāvests skaidroja 144. psalmu, kuru caurvij dievišķās Majestātes slavinājums. Šai psalmā ir vērojami divi atšķirīgi momenti, kas atbilst divām poētiskām un garīgām kustībām.
 
Benedikts XVI vispirms pakavējās pie pirmās daļas, ko aptver pirmie 13 panti. Psalmists vēršas pie Dieva, uzrunājot Viņu par „karali”. Šāds Dieva slavinājums dominē arī vairākos citos psalmos, kuros Dievam tiek dziedātas slavas dziesmas. 144. psalma garīgo centru veido Dieva karaliskās varenības intensīvs un dedzīgs slavinājums. Tajā četrreiz tiek atkārtots ebreju vārds malkut, kas nozīmē „valstība”.
 
Pāvests paskaidroja: „Zinām, ka šī karaliskā simbolika, kas ieņems centrālo vietu arī Kristus sludināšanā, ir Dieva pestījošā plāna izteiksme. Dievs nav vienaldzīgs pret cilvēces vēsturi, tieši pretēji, Viņš tajā vēlas īstenot harmonijas un miera plānu. Īstenot šo plānu tiek aicināta visa cilvēce, lai tā pievienotos dievišķajai pestīšanas gribai. Šī griba aizsniedz visus cilvēkus, paaudzes un gadsimtus. Tā ir universāla darbība, kas novērš ļaunumu pasaulē un piepilda to ar Kunga godību, jeb personīgu un transcendentu klātbūtni. „
 
Psalmista dziedātā slavas dziesma tiek papildināta ar visu ticīgo balsīm. Pāvests norādīja, ka viscēlākā Svēto Rakstu lūgšana ir pestīšanas darbu svinēšana, kas atklāj Kunga mīlestību uz savām radībām. Tādā veidā tiek cildināts dievišķais „vārds”, proti, Viņa persona, kas atklājas Dieva darbībā vēsturē. Psalmā tiek runāts par „darbiem”, „brīnumiem”, „varenību”, „lielumu”, „taisnību”, „pacietību”, „žēlsirdību”, „žēlastību”, „labumu”, „maigumu”. Tā ir litānijas veida lūgšana, kas pasludina Dieva ienākšanu cilvēces dzīvē, lai visu radīto realitāti vadītu uz pestīšanas pilnību. Pāvests atgādināja, ka ticīgie neatrodas tumšu spēku varā, tie nav arī vientuļi savā brīvībā, bet ir uzticēti varenā un mīlošā Kunga darbībai. Viņam attiecībā uz mums ir savs plāns, jeb „valstība”.
 
Runājot par Dieva „valstību”, pāvests teica: „Šī „valstība” nav ne varas, ne valdīšanas, ne triumfēšanas vai apspiešanas fakts, kā tas bieži vien notiek šīszemes „valstībās”, bet gan piedošanas, maiguma, labuma, žēlastības, taisnības manifestācija. Šāda dievišķā attēla sintēze rodama astotajā psalma pantā, kurā teikts, ka „Kungs ir lēns uz dusmām un bagāts ar žēlastībām”. Tie ir vārdi, kas norāda uz Dieva pašatklāsmi Sinaja kalnā.”
 
Turpinot, pāvests aicināja pievērst uzmanību psalma 9. pantam, kurā teikts: „Kungs ir labs pret visiem, un žēlsirdīgs pret visiem saviem radījumiem.” Svētais tēvs atgādināja arī, ko šai sakarā ir teicis svētais Pēteris Krizologs. Savā „Otrajā runā par gavēni”, svētais rakstīja: „Lieli ir tavi darbi, Kungs,” taču šo lielumu pārspēj žēlsirdības lielums. Žēlsirdība, brāļi, piepilda debesis un piepilda zemi… Lūk, kāpēc lielā, dāsnā, vienīgā Kristus žēlsirdība, kas katru spriedumu rezervēja tikai vienai dienai, visu cilvēka laiku piešķīra grēku nožēlošanai ….” . Svētais Pēteris Krizologs citē 50. psalmu: „Apžēlojies par mani, Dievs, savā žēlsirdībā, pēc savas apžēlošanas daudzuma dzēs manu netaisnību.”
 
Pēc katehēzes skaidrojuma itāliešu valodā, pāvests sveica klātesošās svētceļnieku grupas. Vāciski runājošajiem Romas apmeklētājiem viņš teica: „Sirsnīgi sveicu svētceļniekus un tūristus no zemēm, kurās runā vāciski. Lai jūsu uzturēšanās Romā un satikšanās ar lielākām un mazākām kristietības vēstures liecībām, stiprina jūsu ticību. Lai Dieva tuvuma apzināšanās liek jums vienmēr vairot Dieva valstību ar savu rīcību un stiprināt to cilvēku sabiedrībā. Lai Kungs jūs vienmēr pavada ar savu svētību.”
 
iš