Arhibīskaps Amato: "Mīlestībai ir dažādi aspekti"

Trešdien, 25. janvārī, Vatikāna izdevniecība laida klajā pāvesta Benedikta XVI pirmo encikliku „Deus Caritas est” – „Dievs ir mīlestība”. Šie vārdi izsaka mūsu ticības būtību. Enciklikai ir divas daļas. Pirmajā daļā pāvests norāda uz mīlestības teoloģisko un filozofisko aspektu, bet otrajā daļā tuvākmīlestības baušļa īstenošanu konkrētos dzīves apstākļos. Vatikāna Radio žurnālists Džovanni Peduto pie mikrofona lūdza Ticības Mācības kongregācijas sekretāru arhibīskapu Andželo Amato.

RV: Ekselence, vispirms plašāk pastāstiet, lūdzu, par šodien publicētās pāvesta enciklikas „Deus Caritas est” tematu un saturu.

Arhibīskaps Amato: Svētais tēvs savas enciklikas beigās raksta: „Dzīvot mīlestībā un ļaut Dieva gaismai ieiet pasaulē, tas ir viss par ko gribu runāt šajā enciklikā”. Enciklika par kristīgo mīlestību ir veltīta visai Baznīcai. Tā datēta ar 2005. gada 25. decembri, svētku dienu, kurā svinam Jēzus Kristus piedzimšanu, cilvēktapušā Dieva mīlestības noslēpumu: „Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ 3,16). Evaņģēlists Jānis savā pirmajā vēstulē raksta: „Dievs ir mīlestība, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā” (1 Jņ 4,16). Tas ir vienmēr aktuālās kristīgās ticības centrs: „Pasaulei, kur atriebība, naids un vardarbība nereti tiek veikta Dieva vārdā, šis vēstījums ir ārkārtīgi aktuāls un tam ir konkrēta nozīme”.

RV: Enciklikai ir divas daļas, kurās tiek prezentēta dievišķā mīlestība un tās praktiskā nozīme Baznīcas karitatīvajā darbībā. Šķiet, ka šajā ziņā enciklika ir ļoti īsa...

Arhibīskaps Amato: Patiesi, enciklika ir sadalīta divās daļās: pirmā daļa ir vairāk abstrakta, tajā tiek norādīts uz pamatpatiesībām par mīlestību, ko Dievs dāvā cilvēkam, kā arī uz šīs mīlestības ciešo vienību ar cilvēcisko mīlestību. Otrā daļa ir konkrētāka, tajā plaši tiek runāts par Baznīcas kopienas pienākumu īstenot tuvakmīlestības bausli. Neraugoties uz iepriekš publicētajiem preses paziņojumiem par šī dokumenta īsumu, patiesībā tas ir ļoti plašs materiāls. Piemēram, salīdzinot šo encikliku ar Jāņa Pāvila II pēdējo encikliku „Ecclesia de Eucharistia”, redzam, ka tās ir gandrīz vienādas (75 lappuses pirmajai un 77 – otrajai). Benedikta XVI encikliku varam salīdzināt ar gleznu, kurai ir divas dimensijas: pirmajā ir Dieva mīlestība, bet otrajā, zemākajā līmenī, redzam šīs mīlestības atspulgu cilvēka sirdī un Baznīcas darbībā cilvēces labā. Ar šo tematu pāvests mēģina aizskart mūsdienu cilvēka prātu un sirdi un atmodināt viņā patiesas mīlestības ilgas un prieku.

RV: Ekselence, rezumējiet lūdzu enciklikas pirmo daļu, kas attiecas uz Dieva mīlestību un īpaši uz attiecībām starp erosu un agapi.

Arhibīskaps Amato: Pirmajā daļā tiek veikta mīlestības nozīmes padziļināta analīze, lai saprastu, kas ir Dievs un kas esam mēs. Šodien, kad vārds ‘mīlestība’ ir kļuvis par vienu no visvairāk lietotajiem un arī ļaunprātīgi izmantotajiem vārdiem, pāvests precizē, ka „mīlestībā starp vīrieti un sievieti atklājas garīgas mīlestības aspekts”. Senā Grieķija mīlestību starp vīrieti un sievieti nosauca par erosu. Šis vārds Jaunajā Derībā netiek pieminēts, bet Vecajā Derībā tas minēts tikai divas reizes. Jaunā Derība vairāk tiek lietots vārds agape, kas veido kristietības būtību. Taču tam nereti tika piešķirta arī negatīva nozīme. Piemēram, pēc Fridriha Nīčes domām agape ir saindējusi erosu, padarot rūgtu vienu no skaistākajām un priecīgājām lietām cilvēka dzīvē. Patiesībā – skaidro pāvests – pagāniskais eross bija saprāta apspiešana no ‘dievišķā neprāta’ puses, kas atbrīvoja cilvēku no viņa eksistences ierobežojumiem. Tas tika ieķlauts auglības un sakrālās prostitūcijas kultos, kuros erotiskā mīlestība tika celebrēta kā dievišķais spēks un komūnija ar dievību. Vecajā Derībā tā tika uzskatīta par izvirtību un ticības vienīgajam Dievam kardinājumu, ka eross nav jūtu uzplūdums vai ‘ekstāze’, bet gan cilvēka pagrimums un degradācija. Erosa dievišķošanā tika laupīta tā patiesā nozīme un cilvēciskā cieņa, kļuva par kailu seksu un tirgus preci. Tādēļ šajā jomā ir nepieciešama disciplīna un šķīstīšanās, lai saņemtu nevis mirkļa baudu, bet gan apzinātos savas eksistences vērtību un pārdzīvotu laimi, ko cilvēks vēlas ar visu savu būtību.

RV: Ekselence, kā Svētais tēvs skaidro attiecības starp erotisko mīlestību un garīgo mīlestību?

Arhibīskaps Amato: Cilvēkā, kuram ir dvēsele un miesa, erosa izaicinājums, varam teikt, tiek pārvarēts tad, kad ir panākta harmonija starp abiem šiem principiem, tajā brīdī, kad sāk mīlēt nevis tikai miesa vai tikai dvēsele, bet gan vienota persona. Harmoniskajā vienotībā starp miesu un dvēseli eross pamazām sasniedz savu garīgo briedumu. Kristietība arī šodien tiek apvainota par to, ka ir miesas ienaidniece. Patiesībā nosodāma ir mūsdienu pārak lielā miesas eksaltācija. Seksualitāte un pats cilvēks ir kļuvis par tirdzniecības preci. Šķiet, ka miesa ir atdalīta no personas, tā netiek integrēta, bet gan attālināta no personas eksistences, atmesta tīri bioloģiskajā jomā. Tas var radīt naidu pret miesu. Savukārt kristietība, raugās uz cilvēku ka būtni, kurā gars un matērija ir cieši vienoti un abi iegūst cēlumu un nozīmi. Erosam ir jāpārvar egoisms un jārūpējas par otru, līdz tas spēs davāt sevi līdz pat upurgatavībai. Tieši tajā pastāv mīlestības vērtība un tās mūžība. Mīlestība nav tikai mirkļa bauda un reibums, bet gan ceļš. Ceļš no ieslēgta sevī ‘es’ līdz sevis dāvāšanai otram cilvēkam, ceļš uz sevis atrašanu un Dieva atklāšanu: „Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs” (Lk 17,33). Pāvests neliek pretstatu abiem šiem mīlestības aspektiem: eross kā pasaulīgā mīlestība vai amor concupiscentiae un agape kā ticības iedvesmota mīlestība vai amor benevolentiae. Eross un agape – lejup un augšupkājošā mīlestība – nekad pilnībā netiek šķirta. Ja mēģina to darīt, tad paliek tikai mīlestības karikatūra. Arī agape, pašaizliedzīgā mīlestība, nevar tikai dot, ja netiek nekas saņemts. Kas vēlas dāvāt, tam vispirms ir jāsaņem, smeļot no Dieva mīlestības avota Kristū.

RV: Kādi ir mīlestības teoloģiskā aspekta jauninājumi?

Arhibīskaps Amato: Pirmāmkārtām, Bībeles atklāsme par mīlestību atklāj mums jaunu Dieva attēlu un jaunu cilvēka attēlu. Bībelē Dievs ir patiess Dievs, visas realitātes Radītājs, Dievs mīl savu radību, tātad mīl arī cilvēku. Viņa mīlestība ir ‘izredzēta’: Starp visām tautām Viņš izvēlas Izraēļa tautu un to mīl. Viņš mīl, un Viņa mīlestību varam salīdzināt ar erosu un agapi. Pravieši, sevišķi Osejs un Ezehiels, rakstīja par Dieva kvēlo mīlestību uz savu izvēlēto tautu, lietojot tādas metaforas kā saderināšanās un laulība, bet elkdievību un neuzticību salīdzināja ar laulības pārkāpšanu un prostitūciju. Dieva eross pret cilvēku un agape kā dāvana, ko esam saņēmuši par velti, ir mīlestība, kas piedod. Dievs ir mīlestība un Viņš mīl visu savu radību. Tadēļ Dziesmu Dziesma, kurā ir apkopotas mīlestības pilnas dzejas vārsmas, tika iekļauta Svēto Rakstu kanonā. Tā bieži tika interpretēta kā Dieva mīlestības uz cilvēku un cilvēka mīlestības uz Dievu attēls, kļūstot par mistiskās pieredzes avotu.


Giovanni Peduto/tulkoja Silvija Krivteza