2005. gads bija „divu pāvestu” gads – teica kardināls Tarcizio Bertone. Pāvesta Jāņa
Pāvila II nāve un Benedikta XVI ievēlēšana bija divi ārkārtīgi nozīmīgi notikumi Baznīcas
dzīvē. Tie notika Euharistijas gadā. Ziemassvētku apsveikuma uzrunā Romas kūrijas
darbiniekiem pāvests Benedikts XVI atgādināja, ka „Jāņa Pāvila II dzīve bija lekcija,
ko viņš mums lasīja no ciešanu un klusuma katedras”.
Vatikāna Radio žurnālists Fabio Cologrande pie mikrofona aicināja Dženovas arhibīskapu
kardinālu Tarcizio Bertone. Atgādinām, ka no 1995. līdz 2003. gadam kardināls bija
Ticības Mācības kongregācijas sekretārs. Šajos gados viņš strādāja kopā ar nākamo
pāvestu, tolaik vēl kardinālu Jozefu Ratcingeru. Aicināts sniegt komentāru par šiem
notikumiem, kardināls Bertone pastāstīja:
Kardināls Bertone:
Jāņa Pāvila II nāve un Benedikta XVI ievēlēšana par pāvestu bija divi notikumi, kas
aizskāra un dziļi saviļņoja pasaules sirdi. Abi šie notikumi apstiprināja, ka Baznīca
patiesi atrodas pasaules sirdī. Kopā ar Baznīcu ir arī divi tās uzticīgie liecinieki:
Jānis Pāvils II – pāvests, kas aizgāja mūžībā, turot augstu ciešanu krustu. Viņš nesa
ne tikai savu, bet arī visas cilvēces ciešanu un sāpju krustu. Un Benedikts XVI –
pāvests, kas nesen sveica pasauli no svētā Pētera bazilikas balkona, sludinot tai
patiesību. Viņš atklāti runā par dzīves un ticības nozīmi, par ticības nākotnei nozīmi,
par ticības Dievam, kas ir visas cilvēces draugs, nozīmi. Man šķiet, ka viena no Benedikta
XVI pirmo uzrunu raksturīgākajām iezīmēm ir tieši draudzība: esam aicināti kļūt par
Dieva draugiem, kas mums atklāj dzīves eksistenciālās vērtības, vada un nekad neatstāj
mūs vienus. Uzskatu, ka abi šie pāvesti pasaulei ir morālā autoritāte, kuri Baznīcu
parādīja tuvu un draudzīgu.
VR:
Eminence, kā jūs pats personīgi pārdzīvojāt šo nozīmīgo pāreju?
Kardināls Bertone:
Man ir skaistas un mīļas atmiņas par savu darbu blakus kardinālam Ratcingeram un blakus
pāvestam Jānim Pāvilam II, kad vēl veicu padomnieka pienākumus Ticības Mācības kongregācijā.
Tās patiešām ir neizdzēšamas atmiņas. Labi atceros Jāņa Pāvila II sirsnību, dažreiz
arī izjutu viņa straujo un spēcīgo personību, īpaši Baznīcas vēstures svarīgākajos
brīžos. Tāpat spilgti atceros Jāņa Pāvila II sludināšanas spēku, viņa sniegto liecību
par Kristus centrālo vietu cilvēces vēsturē, sevišķi Baznīcas vēsturē un teoloģijā,
īpaši, ja kāds mēģināja mazināt kristoloģisko nozīmi. Mani pārsteidza arī kardināla
Ratcingera sniegtās ticības doktrīnas skaidrība, pilnīgā uzticība un draudzība, kas
viņu vienoja ar Jāni Pāvilu II. Gūtā pieredze blakus diviem tik lieliem pāvestiem
man bija dzīves skola, ticības skola, garīguma skola.
VR:
Pāvests Benedikts XVI norādīja uz sava priekšgājēja piemēru, lekciju, ko viņš mums
lasīja no ciešanu un klusuma katedras. Pēc jūsu domām, kāds ir Jāņa Pāvila II atstātais
garīgais mantojums?
Kardināls Bertone:
Pāvests Jānis Pāvils II savas dzīves pēdējos gados bija ciešanu, cilvēciskuma, kas
atbalstās uz Kristus krusta, ikona. Viņš mūs uzrunāja ar savu klusēšanu, nevarību,
ciešanām. Šī uzruna bija tikpat spēcīga kā tad, kad viņš izmantoja savu balsi, kad
drosmīgi uzrunāja pasauli, sludinot tai patiesību, arī to, kas nebija patīkama vai
izdevīga. Viņš mums atstāja arī kvēlas mīlestības uz Baznīcu, koncila Baznīcu, piemēru:
abi divi ir Vatikāna II koncila pāvesti.
VR:
Eminence, kādas ir šo pāvestu pontifikātu kopīgās iezīmes?
Kardināls Bertone:
Bez šaubām, viņiem ir daudzas kopīgas iezīmes. Abi divi ir ieguvuši milzīgu pieredzi.
Šie pāvesti ar savu cilvēciskumu aizskāra Baznīcas sirds stīgas. Viņi tām pieskārās
ar mīlestību uz cilvēku, gatavību piedot un ilgām pēc pārmaiņām un atjaunošanos.
Jāsaka, ka abu pāvestu kopējais garīgais mantojums ir tieši Vatikāna II koncils.
Lai gan atšķiras viņu tautība un audzināšana, taču abi izgāja cauri totalitārismu
režīmiem. Viņi uz savas ādas izjuta apspiešanas, vajāšanas un reliģijas brīvības aizliegšanas
sekas. Viņi ir divi Dieva cilvēki, divi Baznīcas cilvēki, kas dzīvo patiesībā, kas
mīl brīvību, viņi ir cilvēka draugi. Viņi ir mūsdienu cilvēka draugi.