Triju ķēniņu svētki Romā noritēja pacilātā gaisotnē – šai dienā, kas simboliski saistās
ar gaismas noslēpumu, svētku dalībniekiem arī patiesībā bija ļauts izbaudīt gaismas
pārpilnību, jo pēc ilgām, nerimtīgām lietavām, mūžīgā pilsēta bija saules piestarota.
Jau agri no rīta daudzi ticīgie steidzās uz svētā Pētera baziliku, lai piedalītos
svētku Svētajā Misē, ko vadīja pāvests Benedikts XVI. Homīlijā viņš teica, ka gaisma,
kas atmirdzēja Ziemassvētku naktī, apgaismojot Betlēmes grotu, kur klusā pielūgsmē
kavējās Marija, Jāzeps un ganiņi, šodien atspīd un parādās visiem.
Svētais
tēvs turpināja: „Epifānija ir gaismas noslēpums, ko simbolizē zvaigzne, kas norādīja
ķēniņiem ceļu. Taču īstais gaismas avots, „no augšas uzlecošā saule” (Lk 1,78),
ir Kristus. Ziemassvētku noslēpumā Kristus gaisma atspīd virs zemes. Jo īpaši tā spīd
pār Nācaretes ģimeni: Jaunava Marija un Jāzeps ir Jēzus Bērna dievišķās klātbūtnes
apmirdzēti. Pestītāja gaisma tiek atklāta arī Betlēmes ganiņiem, kas eņģeļa pamudināti,
nekavējoties steidzas uz grotu un atrod tajā iepriekš pasludināto „zīmi”: autiņos
ietītu un silītē ieliktu bērnu. Ganiņi, kopā ar Mariju un Jāzepu simbolizē nabadzīgo
„Izraeļa daļu” – ebreju valodā „anawim”, kuriem tika pasludināta Labā vēsts.
Kristus gaisma sasniedz arī ķēniņus, kas simbolizē pirmos pagānu tautu kristiešus.
Ēnā paliek Jeruzalemes vareno nami, kur vēsts par Mesijas dzimšanu paradoksālā veidā
nonāk tieši ar ķēniņu starpniecību un rada nevis prieku, bet bailes un naidpilnu reakciju.
Tas ir Dieva noslēpumainais plāns: „gaisma atnāca pasaulē, bet cilvēki vairāk mīlēja
tumsu nekā gaismu, jo viņu darbi bija ļauni” (Jņ 3,19).
Kas ir šī gaisma?
Vai tā ir tikai suģestējoša metafora, vai arī šim attēlam atbilst īstenība? Apustulis
Jānis savā pirmajā vēstulē rakstīja: „Dievs ir gaisma un Viņā nav ēnas” (1 Jņ
1,5). Vēlāk viņš piebilda: „Dievs ir mīlestība”. Pāvests paskaidroja, ka šie divi
apgalvojumi, kas vienoti kopā, palīdz labāk saprast, ka gaisma, kas pirmoreiz atmirdzēja
Ziemassvētkos un šodien mirdz tautām, ir Dieva mīlestība, kas atklājusies Iemiesotā
Vārda personā.
Ziemassvētku laika liturģijā bieži tiek izmantoti 97. psalma
vārdi: „Kungs pasludināja savu pestīšanu, tautu priekšā Viņš atklāja savu taisnību”.
Svētais tēvs paskaidroja, ka ar šiem vārdiem Baznīca izceļ „epifānisko” Iemiesošanās
dimensiju: Dieva Dēla cilvēktapšana, Viņa ienākšana vēsturē, ir Dieva pašatklāsmes
Izraelim un visām tautām, kulminācija. Betlēmes Bērnā Dievs ir atklājies „cilvēka
formas” pazemībā, „kalpa” un pat krustā sistā stāvoklī. „Tas ir kristīgais paradokss,”
teica pāvests un piebilda, ka tieši šī apslēptība veido visdaiļrunīgāko Dieva „manifestāciju”.
Pazemība, nabadzība un ciešanu uzliktais apkaunojums ļauj iepazīt, kāds patiesībā
ir Dievs. Dēla sejā atklājas Tēva seja. Lūk, kāpēc Ziemassvētku noslēpums ir „epifānija”.
Turpinot,
pāvests teica, ka pavirši raugoties, Dieva uzticība Izraelim un Viņa manifestācija
tautām, varētu šķist divi savstarpēji atšķirīgi aspekti. Taču patiesībā, tās ir divas
vienas un tās pašas medaļas puses. Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, palikdams uzticīgs
mīlestības derībai ar Izraeļa tautu, Dievs atklāj savu godību arī citām tautām. „Žēlastība
un uzticība (Ps 88,2) un „žēlsirdība un patiesība” (Ps 84,11), ir Dieva godības
saturs, tās ir Viņa „vārds”, kurš ir jāiepazīst un jāgodina visiem, visu valodu un
tautu cilvēkiem. Taču šis „saturs” nav atdalāms no „metodes”, ko Dievs ir izvēlējies,
lai atklātu sevi, proti, no absolūtas uzticības derībai, kas savu kulmināciju sasniedz
Kristū. Kristus Kungs vienlaicīgi un nešķirami ir „gaisma pagānu apgaismošanai un
Izraeļa tautas gods” (sal. Lk 2,32), kā, Dieva iedvesmots, izsauksies sirmgalvis
Simeons, ņemot rokās Bērnu Jēzu, kad vecāki viņu atnesīs uz svētnīcu.
Turpinot
Svētās Mises homīliju, pāvests teica: „Liturģiskajā kontekstā Epifānija atklāj arī
Baznīcas noslēpumu un tās misionāro dimensiju. Tā ir aicināta nest pasaulei Kristus
gaismu, vispirms atstarojot to sevī, tāpat kā mēness atstaro saules gaismu. Baznīcā
piepildījumu ir raduši senie pravietojumi, kas tika attiecināti uz svēto Jeruzalemes
pilsētu. Piemēram, šai brīnišķīgajā Isajas pravietojumā: „Celies, ietērpies gaismā,
jo nāk tava gaisma… Tautas staigās tavā gaismā un karaļi tavas ausmas spožumā (Is
60, 1-3).”
Pāvests norādīja, ka šo pravietojumu ir aicināti īstenot Kristus
mācekļi. Viņa mācītiem dzīvot Kalna svētību garā, tiem ir jāpiesaista visi cilvēki
Dievam, apliecinot mīlestību: „Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu
labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt 5,16). Pāvests piebilda,
ka klausoties šos Jēzus vārdus, mēs, Baznīcas locekļi, nevaram nepamanīt visus mūsu
cilvēciskā stāvokļa trūkumus, ko iezīmējis grēks. „Baznīca ir svēta,” teica pāvests,
„taču to veido vīrieši un sievietes ar saviem ierobežojumiem un kļūdām. Tikai Kristus,
kas mums dāvājis Svēto Garu, var pārveidot mūsu vājumu un mūs nemitīgi atjaunot. Viņš
ir tautu gaisma – lumen gentium, kas ir vēlējies apgaismot pasauli caur savu
Baznīcu.
Noslēgumā pāvests Benedikts XVI, izmantojot eņģelim Gabrielam adresētos
Jaunavas Marijas vārdus, jautāja „Kā tas var notikt?” un palīdzot uz šo jautājumu
atbildēt, teica: „Tieši Viņa, Kristus un Baznīcas Māte, mums sniedz atbildi: ar pilnīgas
paļāvības piemēru Dieva gribai, Viņa mums māca būt par Kunga „epifāniju”, atverot
sirdis žēlastības spēkam un uzticīgi klausoties Kristus, pasaules gaismas un vēstures
galējā mērķa vārdu.”
Pēc Svētās Mises sekoja mariāniskā lūgšana „Kunga eņģelis”.
Pirms tās teiktajā uzrunā, pāvests atzinās, ka šai dienā, kurā Kristus gaisma atmirdz
visai pasaulei, viņa domas īpašā veidā kavējas pie mīļotajiem brāļiem un māsām Austrumu
Baznīcās, kas sekojot Jūlija kalendāram, šodien svin Ziemassvētkus. Pāvests viņus
sirsnīgi sveica un novēlēja mieru un labumu Kungā.
Vēlāk Svētais tēvs pakavējās
atmiņās pie Pasaules Jauniešu dienām Ķelnē, kuru moto bija aizgūts no triju ķēniņu
vārdiem: „Mēs atnācām Viņu pielūgt” (Mt 2,2). Pāvests teica, ka Jauniešu dienas
bija patiesa „epifānija” un ka jauniešu svētceļojums, savā dziļākajā dimensijā var
tikt uzskatīts par ceļu, ko vada no zvaigznes izstarojoša gaisma. Šī gaisma nav nekas
cits kā ticības gaisma.
Benedikts XVI šodien ar prieku atkārtoja toreiz,
Reinas upes krastos izteikto aicinājumu: „Atveriet savas sirdis Dievam, ļaujiet sevi
pārsteigt Kristum! Atveriet savas brīvības durvis Viņa žēlsirdīgajai mīlestībai! Dariet
zināmu savu prieku un savas bēdas Kristum, ļaujot, lai Viņš apgaismo jūsu prātus ar
savu gaismu un ar savu žēlastību skar jūsu sirdis”.
Pēc lūgšanas „Kunga eņģelis”
Svētais tēvs atgādināja, ka Epifānijas svētkos Baznīcā tiek atzīmēta arī pāvesta Pija
XII ieviestā Misionārās bērnības diena. Sekojot moto „Bērni palīdz bērniem”, pontifikālā
Misionārās bērnības kustība ir izrādījusi daudzus praktiskas solidaritātes apliecinājumus
trūcīgo zemju bērniem. Šādā veidā bērnos tiek ieaudzināts atvērtības gars uz pasauli
un uzmanība pret tiem, kam nepieciešama palīdzība. Pāvests aicināja bērnus palīdzēt
arī viņam, lūdzoties par viņa sekmīgu kalpošanu svētā Pētera pēcteča amatā. Pēc šī
aicinājuma atskanēja nerimtīgi klātesošo aplausi.
Pēc svētceļniekiem veltītās
uzrunas dažās pasaules valodās, Svētais tēvs sveica Itālijas folkloras izrādes „Viva
la Befana” dalībniekus. „Viva la Befana” – tulkojumā „Lai dzīvo labā ragana”
ir 1985.gadā ieviests plašs folkloras priekšnesums, kas Epifānijas svētkos tiek izrādīts
Romas iedzīvotājiem un viesiem. Itāliešu folklorā labā ragana ir tā, kas novērtē bērnu
veikumu aizvadītajā gadā. Ja bērni ir uzvedušies labi, viņi saņem konfektes, ja ne
– tad ogles. „Viva la Befana” izrādē Romā ik gadu piedalās ģimenes no dažādiem
Itālijas novadiem. Tērpušās viduslaiku stilizētos kostīmos, tās lielā gājienā pa centrālo
Končiliacione ielu dodas uz svētā Pētera laukumu. Dažreiz šais izrādēs tiek izmantoti
arī vairāki dzīvnieki – ziloņi, vērši, zirgi, kas velk neparastus, īpaši šim gadījumam
veidotus pajūgus.