Marijas priecīgais "Magnificat" par Vatikāna II koncila dāvanu

8. decembrī svētā Pētera bazilikā Benedikts XVI svinēja Bezvainīgās ieņemšanas svētku liturģiju. Homīlijā pāvests atgādināja, ka pirms 40 gadiem noslēdzās Vatikāna II koncils. 1962. gada 11. oktobrī, Marijas dievišķās mātišķības svētku dienā, koncilu atklāja Jānis XXIII, bet 1965. gada 8. decembrī, Bezvainīgās ieņemšanas svētkos, to noslēdza Pāvils VI. Tā nebija nejaušība, ka koncils sākās un noslēdzās Dievmātei veltītos svētkos. Marija ir piemērs mums kā klausīties un pieņemt Dieva Vārdu. Viņa ir ticīgā, kas pilnīgā paļāvībā atdeva sevi Dieva rokās un izpildīja Viņa gribu. Marija ir pazemīga māte un drosmīga sieviete – teica pāvests.

Dogmātiskās konstitūcijas par Baznīcu pasludināšanas dienā Pāvils VI Mariju nosauca par „koncila protektori”. Benedikts XVI atsauca atmiņā brīdi, kad svētā Pētera bazilikā atskanēja vārdi „Mariam Sanctissimam declaramus Matrem Ecclesiae” – „pasludinām Vissvētāko Jaunavu Mariju par Baznīcas Māti”. Tajā brīdī koncila tēvi piecēlās un aplaudēja.

“Dieva Dēls, būdams Cilvēks, gribēja kļūt par Marijas dēlu. Vienota ar Kristu, viņa ir arī mūsu māte. Varam teikt, ka Marija mums ir vistuvākais cilvēks, jo Kristus ir cilvēks visiem cilvēkiem un visa viņa būtība ir ‘būt mūsu dēļ”. Koncila tēvi uzsvēra, ka Kristus kā Galva ir nesaurajami vienots ar savu mistisko Miesu, kas ir Baznīca. Kristus Māte ir visas Baznīcas Māte” – sacīja pāvests.

Benedikts XVI skaidroja Bezvainīgās ieņemšanas svētku nozīmi. Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam. Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā „žēlastības pilno”. Lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešama Dieva žēlastība. Gadsimtu gaitā Baznīca aizvien vairāk ir apzinājusies, ka Marija, kuru Dievs „piepildīja ar savu žēlastību” tikusi atpirkta jau kopš savas ieņemšanas brīža. To arī apliecināja Bezvainīgās ieņemšanas dogma, kuru 1854. gadā pasludināja pāvests Pijs IX.

Turpinot sprediķi, Svētais tēvs skaidroja, ka Marija ir dzīvais Dieva mājoklis. Viņa ir atvase, kas uzplauka vēstures tumšajā naktī. Viņā piepildījās psalma vārdi „Zeme deva savu augli”. Radīšanas grāmata vēstī par cīņu starp cilvēku un čūsku, tas ir, starp cilvēku un nāves varu. Taču tā vēstī arī par to, ka „sievietes dzimums” uzvarēs ļaunumu un nāvi. Viņa sašķaidīs čūskas galvu. Caur cilvēku uzvarēs Dievs.

Ja kopā ar Baznīcu, kas tic un lūdzas, pārdomājam šo patiesību, pamazām sākam saprast ko nozīmē pirmdzimtais grēks un tā sekas, un ko nozīmē pestīšana. Cilvēks bieži neuzticas Dievam. Viņš domā, ka Dievs kaut ko atņem un ierobežo brīvību. Taču patiesi brīvi būsim tikai tad, kad īstenosim Viņa gribu. Brīvība un mīlestība ir dāvana, kas ļauj mums dzīvot patiesībā un brīvībā – teica Svētais tēvs.

sk