17. novembrī apritēja 25 gadi kopš pastāv Sociālo komunikāciju centrs pontifikālajā
Gregora universitātē. Centrs, kurā mācās visu kontinentu pārstāvji, sagatavo Baznīcas
sociālo komunikāciju speciālistus. Atzīmējot gadsimta ceturksni kopš tā nodibināšanas,
Gregora universitātes jaunajā konferenču zālē, kas nosaukta jezuīta misionāra Matteo
Ričči vārdā, notika konference par tematu „Masu mediji un aktīva dalība tajos. Baznīcas
uzdevumi šai jomā”.
Konferences dalībniekus - studentus, pasniedzējus un viesus sveica Jēzus Sadraudzības
ģenerālis, tēvs Peters Hanss Kolvenbahs. Viņš izteica atzinību par Sociālo komunikāciju
centra darbību, par uzmanību, ko tas veltī reliģiskās komunikācijas dinamikai. Studenti
šeit iegūst sociālās saziņas teoloģiskos un filozofiskos pamatus, iepazīstas ar jaunākajiem
sasniegumiem mediju socioloģijā un praksē attīsta mediju darbinieka iemaņas. Vēršoties
pie studentiem, tēvs Kolvenbahs teica, ka atgriežoties savās zemēs, viņi būs ieguvuši
ne tikai tehniskās zināšanas, bet arī pamatīgu teorētisko formāciju, kas kalpos par
nozīmīgu pienesumu vietējai Baznīcai.
Tēvs Kolvenbahs uzsvēra, ka sociālā saziņa šodien ir jāuzskata par prioritāti. „Ir
jāapzinās,” viņš teica, „ka komunikācija nav tikai dažu, profesionāli sagatavotu personu
sektors, bet katras apustuliskās kalpošanas pamats. Komunikācija, kādu vēlamies apliecināt,
nozīmē ar atvērtas un pretimnākošas valodas palīdzību iesaistīt vīriešus un sievietes
saziņā, kas palīdz pārvarēt dažādas barjeras un jebkādu diskrimināciju.”
Jēzus Sadraudzības ģenerālis augsti novērtēja tēva Roberta Vaita pašaizliedzīgo ieguldījumu
Sociālo komunikāciju centra darbībā, viņa nemitīgās rūpes, lai pasaulē attīstītos
tāda saziņa, kas pārsniedz elitāro un monopolistiko sektoru.
Tēvs Vaits, kas šais dienās atskatījās uz 75 dzīves gadiem, konferences dalībniekiem
izklāstīja, ko nozīmē aktīva dalība medijos. Īsumā to varētu raksturot ar vārdiem
„dialogs”, „savstarpēja uzticēšanās”, diskusijas”, „atbildība, kas gulstās uz visiem”.
Piedaloties medijos, Baznīcai pieder brīnišķīga mācība, pēc kuras vadīties. Teoloģiskais
mūsdienu sociālās saziņas pamats ir izteikts Vatikāna II koncila dokumentā
Communio et Progressio
. Šai dokumentā norādīts, ka sociālās saziņas nozīme ir vienot visus cilvēkus vienā
kopienā. Taču mūsu izpratne par komunikāciju ir balstīta Lieldienu noslēpumā: Jēzus
Kristus ir miris mūsu mīlestības dēļ un augšāmcēlies, lai izlīdzinātu mūs Svētajā
Garā. Vienoti Jēzū, mēs vairs neesam dažādu rasu, tautību un valodu pārstāvji, bet
visi vienlīdzīgi piedalāmies tai pašā dzīvē un tai pašā mīlestības spēkā. Jēzus gars
mūs veido par vienotu kopienu, kurā katrs ir savstarpēji atkarīgs cits no cita.
Otrkārt, visā Jēzus saziņā ar citiem, Viņa līdzjūtībā, Viņa pacietīgajā mācībā, grēcinieku
sapratnē un rūpēs par tautu, kas bija pazaudējusi cerību, ir atklājusies Tēva mīlestība,
Viņa beznosacījumu mīlestība. Taču visvairāk par visu tā ir atklājusies, pieņemot
nāvi, arī nāvi krustā Tēva un mūsu mīlestības dēļ. Līdz ar savu nāvi Jēzus mums ir
mācījis, ka patiesa komunikācija nav vienīgi ideju nodošana tālāk, bet gan komunikācija
savā visdziļākajā līmenī, tas ir, sevis dāvāšana mīlestībā.
Vēloties saprast, kas ir
dalība komunikācijā
, mums ir jāizprot cilvēka jēdziens, mūsu antropoloģiskā filozofija. Tēvs Vaits atsaucās
uz Sociālo komunikāciju centra dibinātāja, monsinjora Henriči grāmatu
Toward an Anthropological Philosophy of Communication
, kurā teikts, ka komunikācija ir vienīgais veids, lai kļūtu par patiesi cilvēcisku
būtni. Henriči izvirzīto sociālās komunikācijas definīciju ir vērts citēt pilnībā,
tātad, „sociālā komunikācija nav vienkārša tālāknodošana, bet gan „dalība nozīmē”,
jo īpaši, ja šo vārdu „nozīme” uztveram saskaņā ar tā pilnīgo jēgu, proti „galējo
nozīmi”.
Tēvs Roberts Vaits atgādināja, ka tieši no šādas komunikācijas izpratnes 80. gados
vadījās pontifikālās Gregora universitātes Sociālo komunikāciju centra dibinātāji,
kuru vidū bija arī viņš. Toreiz tika nolemts, ka ir svarīgi attālināties no beheiviorisma
koncepcijas cilvēkā, kas būtībā ir stimula un atbildes koncepcija, līdzīgi kā tas
ir pazīstamajā Pavlova eksperimentā ar suni. Kļūt par cilvēku nenozīmē pasīvi uzsūkt
nemitīgi atkārtotus psiholoģiskus vingrinājumus. Vēl problemātiskāka ir Rietumzemēs
izplatītā brīvības-bez-atbildības tradīcija, kas cenšas pārliecināt, ka sabiedriskajā
sfērā praktiski nav iespējams sasniegt kopēju sapratni par patiesību. Saskaņā ar šo
brīvības-bez-atbildības tradīciju, sociālā komunikācija tiek pielīdzināta brīvajam
tirgum, kur katrs var ienest jebkuru ideju un paņemt no šī tirgus to, ko vēlas. Taču
šai brīvajā ideju tirgū nav iespējams dalīties nozīmē un veidot kopienu.
Jezuītu tēvs Roberts Vaits norādīja, ka daudzi cilvēki turpina dzīvot tādā sociālajā
kontekstā, kur elitāra grupa kontrolē tautas materiālās bagātības, medijus, izglītības
iespējas un jo īpaši prestiža simbolus. Tā ir dominējošā kultūra, kur vienkāršā tauta
tiek uzskatīta par zemāku. Mediju sistēma šādā sabiedrībā nepieļauj patiesu dalību
vietējās kopienas vai visas valsts lēmumos. Izglītības sistēma ir orientēta uz to,
lai pasīvā veidā tiktu pieņemta informācija, nevis, lai cilvēki iemācītos domāt un
kritiski novērtēt dažādus sociālos fenomenus.
Vairāki izglītības darbinieki, apzinoties, ka šis konteksts grauj cilvēku humānismu
un ved pie savstarpēja konflikta, sāka attīstīt tādu izglītības filozofiju un metodi,
kas izceļ personas cieņu. Šādu domātāju vidū ir Pauls Freirs (
Freire
) Brazīlijā, Badals Sirkars Indijā, Nelsons Mandela Dienvidāfrikā, Martins Luters
Kings Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pretēji hegemoniskiem izglītības un sociālās saziņas modeļiem, kristiešiem ir jātiecas
pēc tādas sociālās saziņas un līdz ar to arī sociālekonomiskās izaugsmes, kas ir balstīta
uz tautas veidotu organizāciju tīklu. Šādās organizācijās arī masu medijus raksturo
kopība un dalība, kā arī atbildība par savu attīstību.
Kultūras studiju veiktajos pētījumos par mediju publiku un attiecībām starp medijiem
un sabiedrību tiek uzsvērts, ka publika ir atbildīga par savas kultūras veidošanu.
Katrs indivīds interpretē mediju vēstījumu saskaņā ar savu personīgo un kultūras identitāti.
Elitārās grupas vienmēr cenšas darīt visu iespējamo, lai ar mediju starpniecību publika
pieņemtu šo grupu ideoloģiju, taču katrs cilvēks ir atbildīgs par savas identitātes
un vērtību aizsargāšanu un saglabāšanu.
Tēvs Roberts Vaits atgādināja, ka Eiropa sociālās saziņas jomā ir saskārusies ar trim
dažādām sabiedrības morāles sistēmām – ar feodālās un monarhiskās cenzūras turpināšanos
līdz pat mūsu gadsimtam, ar liberālo individuālistisko tradīciju, kurā svarīgas ir
personiskās intereses, un tagad, lai arī lēni un nevienmērīgi, sāk attīstīties brīvības
ētika, kur tiek izcelta atbildība, kalpojot kopienai. Šai pēdējā sistēmā vērtība tiek
piešķirta cilvēka personai, viņa brīvībai, radošajām spējām un apziņai par to, ka
cilvēki ir atkarīgi cits no cita.
Mediju profesionāļi šādā kontekstā uzņemas atbildību par visu kopienu. Ētikas kodeksu
šeit nenosaka valsts, bet gan žurnālistu un citu mediju darbinieku brīvās apvienības.
Šīs apvienības uzņemas arī atbildību par savu locekļu izglītošanu un motivāciju, lai
kalpotu publikas vajadzībām. Valdības līmenī atbildība izpaužas sabiedrisko raidījumu
tradīcijā. Publikas līmenī atbildība slēpjas brīvībā uz mediju lietošanu saskaņā ar
sirdsapziņu.
Mediji tiek aicināti uz tā dēvēto „atvērto tekstu”, kur tie neuzspiež savus secinājumus,
bet atstāj tos publikas ziņā.
Pēc tēva Roberta Vaita, kurš ilgus gadus bija pontifikālās Gregora universitātes Sociālo
komunikāciju centra vadītājs, konferencē uzstājās vairāki citi relatori, kuri pakavējās
pie specifiskiem tematiem, tādiem kā „Semiotikas zinātne un komunikācija”, „Masu mediju
ticamība” un citiem. Konference noslēdzās ar debatēm.