Kardināls Lēmans par jauniešu tikšanos Ķelnē

Dažas dienas pēc pasaules jauniešu tikšanās Ķelnē Vatikāna Radio programmu direktors jezuītu tēvs Federiko Lombardi uz sarunu lūdza Vācijas Bīskapu Konferences vadītāju kardinālu Kārli Lēmanu. Sniedzam šīs sarunas tulkojumu.

F. Lombardi: Eminence, XX Pasaules Jauniešu dienas ir beigušās: vai mēs varam izdarīt šī grandiozā pasākuma pirmo kopsavilkumu?

Kardināls Lēmans: Vispirms jāsaka, ka Pasaules Jauniešu dienas ir devušas lielu entuziasmu un neizsakāmu ticības prieku jauniešiem, no kuriem daudzi nāca no nabadzīgām zemēm: viņi bija ieradušies no visas pasaules, no 193 valstīm… Tā ir tāda lieta, kas arī Vācijā sastopama ļoti reti. Turklāt jāsaka, ka arī Svētais tēvs iekaroja cilvēku sirdis savā Tēvijā, arī tas ir ļoti svarīgi.

F. Lombardi: Katrām Pasaules Jauniešu dienām ir raksturīga sava specifika. Vai var teikt, ka Pasaules Jauniešu dienas Ķelnē ir atstājušas kādu vēstījumu mūslaiku paaudzei?

Kardināls Lēmans: Ja tā padomāju – Parīze, Roma, Toronto, Ķelne – man jāsaka, ka būtiskākais katrā no šiem posmiem, saglabājās tas pats: tas ir patiesi universālās Baznīcas globālais fenomens, arī divi dažādi pāvesti, arī sabiedriski-politiskais konteksts dažāds. Man šķiet, cauri visām šīm Pasaules Jauniešu dienām vijās kā tāds „sarkans pavediens”.

F. Lombardi: Mani personīgi ļoti aizkustināja adorācijas brīdis: man radās iespaids, ka šo Jauniešu dienu laikā lūgšanai un adorācijai bija īpašs uzsvars. Kā Jums liekas, vai tā ir taisnība?

Kardināls Lēmans: Jā, arī es tāpat domāju. Man jāsaka arī, ka aizvien vairāk manī ir pārliecība, ka pastāv ļoti cieša saikne starp adorāciju un brīvību. Tas, kurš patiesi „pielūdz”, viņš „pielūdz” vienu vienīgo Kungu, un ar to tiek, protams, izslēgti elki un dievekļi, vai, jebkurā gadījumā, šie elki tiek atstāti pilnīgā nomalē; viņi turpina pastāvēt tikai cilvēciskā vājuma dēļ. Turklāt, tas, kurš pielūdz vienu vienīgu Kungu un savus ceļus loka viena Vienīgā priekšā, īstenībā, tieši tas ir brīvs cilvēks. Domāju, ka šīs lietas, kas skar personas brīvību, attiecas arī uz politikas lauku. Tā ir ļoti svarīga saikne: nesavtīgai pielūgsmei kā netiešas sekas nāk līdz liela brīvība.

F. Lombardi: Šīs bija Benedikta XVI pirmās Pasaules Jauniešu dienas. Klātesošie jaunieši gribēja arī redzēt kā jaunais pāvests veidos ar viņiem attiecības, viņi arī gribēja iepazīt pāvestu. Vai jūs uzskatāt, ka pāvesta klātbūtne bija redzama, jūtama, izdevusies?

Kardināls Lēmans: Ja es varētu atbildēt mazliet nebēdnīgi, tad es teiktu, ka pāvests spoži izturēja „pārbaudījumu”. Ar prieku viņš pievērsa uzmanību gan atsevišķiem jauniešiem un izrādīja interesi katram, gan arī pievērsa uzmanību visai jaunatnei kopumā. Pēc tam var minēt viņa vārdu dziļumu, un, trešajā vietā, neskatoties uz lielo cieņu ar kādu ir saistīts apustuļa Pētera kalpojums, Benedikta XVI stāja bija viennozīmīgi ļoti pazemīga un vienkārša. Tieši tas, pieejā ar jauniešiem, ir ļoti svarīgi. Lūk, tādēļ es domāju, ka arī pie mums, Vācijā, pāvests – par kuru pamatā varbūt bija maldīgs priekšstats, kuru pazina tikai kā Ticības Mācības Kongregācijas prefektu, kardinālu Ratcingeru – Ķelnē ir „ieguvis punktus”.

F. Lombardi: Brauciens uz Ķelni reizē bija pāvesta pirmais ceļojums uz Vāciju – viņa Dzimteni. Pāvestu ļoti skaisti – patiešām sirsnīgi – uzņēma Vācijas Republikas prezidents. Vai to pašu var teikt arī par visu vācu sabiedrību kopumā?

Kardināls Lēmans: Es domāju, ka jā – pat ja ārējās izpausmes nebija tik ļoti izteiktas. Lai gan prieka izpausmes bija lielas. Bez tam, nav jāskatās tikai uz jauniešiem, bet arī uz simtiem tūkstošiem to cilvēku, kuri spiedās ielas malās, Reinas krastos, kad pāvests brauca ar kuģīti. Arī nocietinātie vācu žurnālisti, kuri parasti pārsvarā izturas kritiski, šoreiz atspoguļoja notikumus pārsteidzoši pozitīvi. Domāju, ka tas viss jau liecina par lieliem panākumiem.

F. Lombardi: Šī ceļojuma laikā notika arī citas tikšanās, kas nebija tiešā veidā saistītas ar Pasaules Jauniešu dienām, bet, kas tomēr bija ļoti nozīmīgas: ebreju sinagogas apmeklējums, tikšanās ar citām kristīgajām konfesijām, kā arī ar musulmaņiem… Vai jūs uzskatāt, ka visas šīs tikšanās bija patiešām svarīgas?

Kardināls Lēmans: Ceturtdien 18. augustā, kad Svētais tēvs ieradās, lidostā cilvēki skandēja viņa vārdu „Benedetto”: tā bija sava veida aizgrābtība… entuziasma pārpilna uzņemšana. Bet svarīgi bija arī tas, ka piektdien un sestdien, paralēli tik daudzajiem Pasaules Jauniešu dienu pasākumiem, tika risināti būtiski jautājumi, kas skar mūsu sabiedrību. Es uzskatu, ka šīs trīs fundamentālās tikšanās – aizkustinošā ceremonija sinagogā, kā arī tikšanās ar citu konfesiju un musulmaņu kopienas pārstāvjiem – ir teicami izdevušās, katra savā veidā. Cilvēki, kuri dzīvo mūsu Zemē, saprata, ka mēs, katoļi, nedzīvojam „vieni paši”, ka mēs meklējam saskaņu ar citiem, ka cenšamies viņus saprast, ka veidojam ar citiem dialogu. Pie tam, cik man nācās dzirdēt, Svētā tēva runas – sākot ar uzrunu Republikas prezidentam un beidzot ar katoļu sabiedriskās dzīves pārstāvjiem teiktajām uzrunām – tika īpaši atzinīgi novērtētas tieši tādēļ, ka tajās viņš vēršas pie katra atsevišķi, ka pāvests interesējas par katru atsevišķi. Tātad es teikšu, ka rādītāji ir pozitīvi – gan kas attiecas uz pieeju jauniešiem, gan arī, kas skar padziļinātu pievēršanos sociālajiem jautājumiem kopā ar noteiktiem pārstāvjiem.

F. Lombardi: Viena no šo lielo notikumu problēmām ir sekojoša: kas notiks pēc tam? Vācijas Baznīca, bīskapu konference jau ir plānojušas, ko darīt, lai Pasaules Jauniešu dienas nestu augļus. Uzdevums Vācijas Baznīcai ir milzīgs, un domāju, ka ir vērts turpināt to veikt…

Kardināls Lēmans: Vispirms, nepieciešams saglabāt skaidrību un vienkāršību. Šāda veida pasākumu, bez šaubām, nav iespējams „pagarināt” burtiski atdarinot, vai uzturēt mākslīgi. Bet jau no paša sākuma prasījām nelielai brāļu-priesteru grupai, kuri ir lietpratēji pastorālajā darbā ar jauniešiem, lai izzinātu kā pārņemt dažus punktus un ietvert tos pastorālajā darbā ar jauniešiem un, lai tādā veidā, - kā mēs to bieži Vācijā sakām – turpinātu bagātināties no tā, ko nesis pats notikums. Mūsdienās daudzas lietas ir acumirklīgas, īslaicīgas un bieži vien ātri tiek aizmirstas, pat ja paša notikuma iedarbība bijusi dziļa. Tomēr mēs gribam panākt saglabāt trīs elementus. Pirmais – un tas mani vienmēr no jauna fascinē – ir prieks, ko dod ticība; šo prieku tik daudz cilvēku atnesa mūsu Zemei, kur ļoti bieži tiecamies uzskatīt sevi par upuriem, gaužamies par saviem apstākļiem, kamēr, tā vietā, būtu vēlams mazliet iniciatīvas gars. Šis uzskats attiecas ne tikai uz Baznīcu. Otrkārt, mums jāiegūst vēl lielāka apziņa – pat ja jau mēs darām daudz visas pasaules cilvēku labā, veicinot attīstību un organizējam dažādus diecēzes pasākumus – par to cerību, kurā vēlamies dalīties ar citiem: runa ir par „citiem”, kuri patlaban atgriežas mājās un cer uz mums, ka mēs viņiem palīdzēsim viņu grūtajos apstākļos… Trešais elements saistās ar to, ko Vācijas Baznīca, kā arī citas konfesijas un visi labas gribas cilvēki redzēja: šis pāvests, kura dzimtene ir mūsu Zeme, nenoliedz, ka ir vācietis. Protams, viņš pieder visai Baznīcai, bet tā ir tāda piederība, ka mēs par viņu varam lepoties.

Tulkoja Jānis Evertovskis