Tiekoties ar dažādu Baznīcu un kristīgo kopienu pārstāvjiem, Benedikts XVI norādīja
uz savas dzimtenes īpašo lomu ceļā uz kristiešu vienotību. Uzsvēra, ka Vācija ir ne
tikai reformācijas, bet arī divdesmit gadsimtu ilgās ekumēnisma kustības dzimtene.
Pēdējos gadu desmitos uz dzīvi šeit ir ieradušies pareizticīgie un citu seno Austrumu
Baznīcu ticīgie. Tas veicina konfrontāciju un domu apmaiņu, kā arī palīdz atklāt daudzveidības
vienotībā bagātību.
Tā izriet no Kristības sakramenta – teica Benedikts XVI. Ekumēniskā dialoga auglis
ir katoļu-luterāņu kopīgā deklarācija par attaisnošanas žēlastību, kā arī vesela virkne
citu iniciatīvu cilvēka dzīvības, taisnības un miera veicināšanā. Pāvests vēlas turpināt
šo dialogu, kuram jānotiek mīlestības un patiesības garā. Runājot par prioritātēm,
viņš norādīja uz dažiem eklezioloģiskiem jautājumiem, kurus ir jārisina Dieva Vārda
gaismā.
Pēc pāvesta teiktā, vēl viens svarīgs jautājums ir ētiskās normas. Šajā jomā mūsdienu
cilvēks, kas meklē garīgās vērtības, ar lielu uzmanību raugās uz kristiešiem. Šo normu
neievērošana mazina Evaņģēlija liecības nozīmi un rada morālisko dezorientāciju sabiedrībā.
Šķelšanās ir pretrunā ar Jēzus Kristus gribu – uzsvēra Benedikts XVI.
Pāvests atgādināja, ka vienotība, kuru Kristus pašā sākumā dāvāja savai Baznīcai,
pastāv katoļu Baznīcā. Ticīgie kristieši, būdami tās locekļi, veido Baznīcu. Vienotība
nav kaut kāda teoloģijas, garīguma, liturģisko veidu vai kulta disciplīnas koncepcija.
Visi cilvēki ir aicināti piederēt Dieva tautai, kuru vēlas sapulcināt Kristus. Tā
ir vienotība daudzveidībā un daudzveidība vienotībā. Svētais tēvs norādīja uz atmiņas
attīrīšanas un iekšējās atjaunošanās, kā arī ekumēnisma garīguma veicināšanas nepieciešamību.
Pēc pāvesta domām, viens no labākajiem veidiem kā panākt kristiešu vienotību ir dzīve
saskaņā ar Evaņģēlija mācību.