Benedikts XVI apmeklēja ebreju sinagogu

19. augusta pusdienlaikā Benedikts XVI ieradās Ķelnes sinagogā. Pāvestu sagaidīja rabīns un trīs ebreju kopienas pārstāvji. Svētais tēvs vispirms apmeklēja Piemiņas zāli, kas veltīta holokausta upuru, īpaši Ķelnes ebreju 11 tūkstoši mocekļu, piemiņai, bet vēlāk – sinagogu. Pēc Svēto Rakstu lasījuma ebreju valodā, atskanēja raga skaņas. Pāvestu apsveica rabīns Netanels Teitelbauns.

Ebreju kopiena Ķelnē ir pati senākā visā Vācijā un Centrāleiropā. Pirmo reizi tā tika pieminēta 321. gadā. Sinagoga eksistēja jau 1040. gadā. Laika gaitā kopiena ne vienmēr varēja izmantot savu kulta vietu. Tā tika vajāta Krusta kara laikā, 1349. gadā cieta no epidēmijas, 1424. gadā tika aizliegta kopienas darbība un izdzīta no Ķelnes. Kad 1798. gadā franču armija iebruka pilsētā, ebreji atgriezās un atjaunoja kopienas darbību.

1933. gadā Ķelnē bija 20 tūkstoši ebreju. Nacistu vajāšanas laikā tika nogalināti 11 tūkstoši ebreju, bet pārējiem izdevās aizbēgt. Kopienas darbība tika atjaunota 1945. gadā. Pateicoties citu kristiešu kopienu atbalstam 1938. gadā sagrautā sinagoga tika no jauna uzcelta 1959. gadā. Šodien Ķelnes ebreju kopienā ir vairāk nekā četri tūkstoši ticīgo ebreju.

Tiekoties ar ebreju kopienu Vācijā, Benedikts XVI apliecināja vēlēšanos turpināt iet pa Jāņa Pāvila II iemīto taku, proti, darīt visu, lai uzlabotu attiecības un padziļinātu draudzības saites ar jūdu tautu. Norādīja, ka ebreju kopiena Ķelnes pilsētā var patiešām justies kā mājās, jo tieši šeit, salīdzinot ar pārējām vietām Vācijas teritorijā, tā ir atradusies no vissenākajiem laikiem.

Atceroties sāpīgos vēstures notikumus, Benedikts XVI atgādināja, ka šogad svinam atbrīvošanas no nacisma koncentrācijas nometnēm 60-to gadadienu. Koncentrācijas nometnēs gāja bojā miljoniem ebreju. Šajā sakarā Svētais tēvs teica:

Es pieņemu vārdus, ko rakstīja mans cienījamais Priekštecis, Aušvicas atbrīvošanas 60-tās gadadienas sakarā, un arī es saku: „Es noliecu galvu visu to priekšā, kuriem nācās ciest šo ‘mysterium iniquitatis’ izpausmi”. Tā laika briesmīgajiem notikumiem „nemitīgi jāmodina sirdsapziņas, jānovērš nesaskaņas un jāmudina miera veicināšanu”.

Uzrunas turpinājumā pāvests atsaucās uz Vatikāna II koncila deklarāciju Nostra Aetate un tās mācību, jo šogad aprit 40 gadi kopš šī dokumenta pasludināšanas. Viņš norādīja, ka daudz pa šiem gadiem ir izdarīts, taču daudz vēl ir arī darāmā:

"Es mudinu veicināt atklātu un uzticības pilnu dialogu starp jūdiem un kristiešiem: tikai tādā veidā būs iespējams panākt joprojām diskutējamo vēstures jautājumu kopīgu interpretāciju, kā arī – un jo īpaši – spert soli uz priekšu, attiecību starp jūdaismu un kristiānismu novērtēšanā no teoloģiskā viedokļa. Ja gribam, lai šis dialogs būtu atklāts, tad mēs nedrīkstam noklusēt vai mazvērtēt pastāvošās atšķirības: tieši ņemot vērā to, kas mūs savstarpēji šķir mūsu dziļās ticības pārliecības dēļ, un šī paša iemesla dēļ, mums ir citam citu jārespektē".

Noslēdzot uzrunu, Romas bīskaps atgādināja, ka mēs nedrīkstam skatīties tikai atpakaļ, bet mums ir jāraugās arī uz priekšu, jāraugās uz šodienas un rītdienas uzdevumiem.

sk,es,je