Misija visnabadzīgāko Kairas iedzīvotāju vidū (noslēgums)
Iepriekšējā reizē iesākām stāstīt par Kairas visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem - zabalēniem
un par kristīgo misionāru darbu, kas veltīts zabalēnu jaunākajai paaudzei. Atgādināsim,
ka zabalēni ikdienā pārtiek vienīgi no tā, kas atrasts atkritumos. Ar dažiem ēzelīšu
pajūgiem viņi apbraukā vai visu Kairas pilsētu, kur savāc atkritumu maisus, lai vēlāk
tos vestu mājās – uz savu kvartālu Manšeijā un šeit tos izšķirotu. Manšeijas panorāmu
tad arī veido atkritumu kaudzes, ko daļēji spēj iznīcināt spēcīgie saules stari, bet
tas, ar ko daba nespēj tikt galā, tā arī paliek un uzkrājas šeit vai uz visiem laikiem.
Zabalēni
nestrādā citu darbu, kā vienīgi to, kas viņiem palīdz izdzīvot no pārējo cilvēku izmestajām
lietām – pārtikas, kāda noplīsuša apģērba gabala un citas drazas, ko viņi piemēro
savām vajadzībām.
Zabalēnu dzīve ir kā apburtais loks, no kura paši saviem
spēkiem viņi nespēj tikt ārā. Šāda dzīve tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Zabalēni
ir sabiedrības atstumtie un jebkādi centieni viņiem palīdzēt tiek uzskatīti par bezjēdzīgiem.
Un
tomēr… Jau ilgāku laiku kāds misionārs kopā ar domubiedriem, kuru vidū ir vairāki
vietējie iedzīvotāji, cenšas šo apburto loku pārraut, lai vismaz zabalēnu jaunākā
paaudze spētu uzzināt par cilvēku cienīgākas dzīves un nodarbošanās eksistenci un
varbūt arī paši mēģinātu izrauties no savu vecāku ierastās vides.
Komboniāņu
kongregācijas priestera, itālieša Lučano Verdošas projekts, kā jau teicām, sakņojas
izglītības sniegšanā visnabadzīgāko Kairas ģimeņu bērniem. Ēģiptes publiskajās skolās
tiek prasīts, lai tie bērni, kam ir nepietiekošas zināšanas, tās papildinātu pie privātiem
pasniedzējiem. Taču ne jau visiem tas ir iespējams, jo par privātstundām jāmaksā.
Tāpēc nabadzīgo ģimeņu atvasēm, vēl jo vairāk, zabalēnu bērniem, vienmēr ir lemts
būt atpalicējiem, vai arī tie ir spiesti atstāt mācības pavisam.
Tēvs Lučano
ir nolēmis aizvietot dārgās privātstundas un bez jebkādas samaksas palīdzēt bērniem
pārvarēt šo zināšanu robu, lai viņi varētu sekmīgi iekļauties publiskajās skolās.
Vairāki viņa audzēkņi šais skolās jau mācās, bet pēc stundām savas zināšanas nostiprina
pie tēva Lučano.
Mācību telpa Manšeijas kvartāla nabadzīgo bērniem izskatās
pēc tīras un sakoptas oāzes. Šeit, nojumē, zem brezenta jumta, kas pasargā no saules
stariem, izveidotas divas klases. Bērni sēž uz veciem soliem, ko bija lemts izmest
no kādas publiskās skolas.
Atrasties skolā, Manšeijas bērniem nozīmē ieelpot
svaigāku gaisu, paglābties no mušām un atkritumu smārda, kā arī nojaust citādas dzīves
iespējamību. „Mūsu mērķis,” skaidro tēvs Lučano, „ir sekmēt bērnu attīstību, piedāvājot
viņiem tīru, veselīgu un alternatīvu vidi, kurā mācīties un saņemt palīdzību, kas
vēlāk noderēs, meklējot darbu.” Trīs, četras reizes nedēļā šai skolā ierodas ārsts
un medmāsa. Tie, kas ir bada novārdzināti, ik dienas tiek paēdināti. Skolas darbā
palīdz arī sociālais darbinieks.
Tēva Lučano projektā nav paredzēta ticības
mācība, jo skolā mācās gan kristiešu, gan musulmaņu bērni. Tomēr, acīmredzama ir evaņģēliskā
liecība mīlēt un darīt labu savam tuvākajam.
Ar tēvu Lučano sadarbojas koptu
kristieši, kuru īpašumā ir izveidota šī pēcpusdienas skola. Taču starp skolotājiem
un citiem palīgiem ir arī vairāki musulmaņi. Centrēšanās uz cilvēka personu palīdz
pārvarēt reliģiskās atšķirības. Tēvs Lučano pārliecinoši saka: „Dažādu reliģiju, etnisko
grupu un kultūru pārstāvjiem darbojoties kopā, labāk izdotas veicināt iecietību un
mieru. Daudzi musulmaņi jau ir izteikuši atzinību par šo projektu un paši līdzdarbojušies,
lai tas izdotos. Daudzi, pēc tam, kad ir pārliecinājušies, ka skolai nav reliģiska
prozelītisma mērķis, ir atvērušies draudzībai. Ticu, ka visu labas gribas cilvēku
pienākums ir kaut mazumiņu no sevis dāvāt visnabadzīgākajiem.”
Tēvs Lučano
piebilst, ka islama sabiedrībā ir nepieciešams arī sniegt ieguldījumu, lai pārvarētu
atavistisko neuzticību citam pret citu. To var sasniegt ar savstarpēju iepazīšanos,
kas vislabāk īstenojas, strādājot kopā humanitāru mērķu labad. „Man, kā reliģiskās
kongregācijas loceklim,” saka misionārs, „šis darbs nozīmē Evaņģēlija sludināšanu
nevis ar vārdiem, bet ar mīlestības apliecināšanu”.
Kā redzam, ekumēniskais
dialogs un civilizāciju sadursmes pārvarēšana iet arī caur Manšeijas nabadzīgo kvartālu
Kairā.