Manšeijā, visnabadzīgākajā no nabadzīgajiem Ēģiptes galvaspilsētas Kairas kvartāliem
kāds komboniāņu misionārs īsteno projektu zabaleen labā. Zabaleen –
tā Kairā sauc cilvēkus, kas pārtiek un dzīvo no ēdienu atliekām un no dažādiem priekšmetiem,
kas atrasti atkritumos.
„Ierašanās Manšeijā līdzinās nonākšanai ellē,” tā
savas izjūtas apraksta itāliešu žurnālists Roberto Karnero nesen iznākušajā paulīņu
žurnālā „Jesus”. Viņu šeit pavada jau pieminētais projekta autors, komboniāņu tēvs
Lučano Verdoša.
Manšeijas iemītnieki neko nav nogrēkojušies. Viņu nožēlojamajā
stāvoklī vainojams vienīgi fakts, ka šeit viņi ir piedzimuši. Uz šejieni viņi ved
atkritumus, ko savāc visā Kairas pilsētā. Lielāki un mazāki atkritumu maisi tiek novietoti
tieši viņu dzīvesvietās, kur tie tiek izšķiroti ar rokām.
Zabaleen
ir atvasinājums no arābu vārda zibala, kas nozīmē „mēsli”. Tiem, kas kādreiz
ir apmeklējuši Kairu, var paskaidrot, ka Manšeijas kvartāls atrodas Mokvatamas kalna
pakājē, kas stiepjas iepretim Kairas vecpilsētai, kas ir arī viens no lielākajiem
islama kultūras pieminekļiem pilsētā. Vecpilsētai blakus no vienas puses atrodas senas
mošejas, bet no otras puses, tā dēvētā Mirušo pilsēta – vairākus simtus gadu vecā
Kairas kapsēta. Arī šeit bagāto ģimeņu mauzolejos sev dzīvesvietu radušas daudzas
nabadzīgākas ģimenes, kas, ja tā var izteikties, dzīvo „plecs pie pleca ar mirušajiem”.
Šai pilsētas punktā iesākas divas paralēlas ielas, kas atdala Kairas islama kvartālu,
Vecpilsētu un Mirušo pilsētu, no Manšeijas atkritumu vācēju kvartāla.
Zabalēnu
darbs nav viegls – īstenībā tā ir smaga, degradējoša un bīstama aktivitāte, jo cilvēki
ik dienas nonāk kontaktā ar baktērijām, ar fermentācijas rezultātā izdalītajām atkritumu
gāzēm, kā arī ar toksiskajām vielām. Taču šeit strādā visi, arī bērni, sākot, apmēram,
no sešu gadu vecuma.
Sakotnēji zabalēni gandrīz visi bija kristieši, taču
vēlāk šeit ieradās arī dažas musulmaņu ģimenes. Šodien pravieša Muhameda sekotāju
šai kvartālā ir apmēram 10%. Daudzi šejienes iemītnieki ir cēlušies no tuksnešainās
Augšēģiptes – visnabadzīgākās valsts daļas, no kurienes tie ir aizbēguši, lai izvairītos
no bada.
Šai cilvēku kopienā savu misiju veic ne tikai komboniāņu tēvs Lučano,
bet arī franču reliģiskā māsa Emanuela, kas pieder Sionas Dievmātes kongregācijai,
kā arī dažas Mātes Terēzes no Kalkutas māsas.
„Pirmais iespaids ir acīmredzams,”
turpina stāstījumu žurnālists. „Lēnām, automašīnā pārvietojamies pa šaurajām neasfaltētajām
ieliņām, kuru malās atrodas nožēlojami grausti. Atkritumu daudzums, kas atrodas uz
ielām un no automašīnas logiem saskatāms arī dzīvesvietās, ir neiedomājams. Vairāki
atkritumu maisi ir atvesti nesen, taču daudzi šeit, šķiet, jau ir atradušies no neatminamiem
laikiem. Nav iespējams laist apritē pilnīgi visu, kas šais maisos atrasts, tāpēc daudz
kas no savāktā šeit tā arī paliks uz visiem laikiem.”
Žurnālists stāsta, ka
braucot starp atkritumiem, var vērot cilvēkus, kas tajos rokas, ir vērojami arī daudzi
nožēlojamās skrandās tērpti un izbadējušies bērni. Iespaidīgs esot arī mušu daudzums,
kas lidinās virs atkritumiem. Ar insektiem sadzīvot šeit jau ir pierasts, arī ar pelēm
un žurkām. Izkāpjot no mašīnas, nāsīs spēcīgi iesitas intensīva smaka, ko šejienieši
ir spiesti elpot ik dienas.
Vide, kurā dzīvo zabalēni, viņu dzīves apstākļi
un eksistence ir tik nožēlojami, ka jebkuri centieni palīdzēt, liekas bezjēdzīgi.
Taču šāda situācija nav spējusi nobaidīt tēvu Lučano – 48 gadus veco itāli no Apūlijas
novada. Visi 22 priesterībā aizvadītie gadi ir veltīti nabadzīgajiem. „Cenšos sekot
savas mātes piemēram,” saka tēvs Lučano, „arī viņa palīdzēja nabadzīgajiem mūsu pašu
zemē.”
18 gadu vecumā Lučano iestājās komboniāņu kongregācijā. Vispirms viņš
darbojās nabadzīgo labā Neapolē, vēlāk nēģeru geto Amerikas Savienotajās Valstīs,
Sudānā un pašreiz Ēģiptē.
Oficiālais tēva Lučano amats Kairā ir komboniāņu
vadīto Islama un Starpreliģiju dialoga studiju departamenta direktors. Nesen šis departaments
ieguvis pontifikālā institūta nosaukumu. Taču pasniedzēja darbs institūtā dedzīgo
misionāru nav spējis atturēt no sevis izvēlētā cīniņa nabadzības ceļos, kur viņš nebaidās
sasmērēt rokas.
Tēva Lučano projekts sakņojas vispirms zabalēnu bērnu izglītībā.
„Ja sāksim ar viņiem, tad varam apturēt apburto nabadzības un neziņas loku. Ir janobloķē
faktori, kas no paaudzes paaudzē cilvēkam spiež dzīvot galējā nabadzībā. Ir jāliek
bērniem saprast, ka ir iespējams dzīvot cilvēka cienīgāku dzīvi. Lai to panāktu, cenšamies
viņus izglītot,” stāsta misionārs. (turpinājums sekos)