Pāvesta Benedikta XVI uzruna svēto Pētera un Pāvila svētkos

Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki Vatikānā iesākās ar svētās Mises svinībām apustuļa Pētera godam veltītajā bazilikā. Klātesot daudziem Romas ticīgajiem, svētceļniekiem un speciālām delegācijām, to skaitā viesiem no Konstantinopoles pareizticīgo patriarhāta, pāvests Benedikts XVI celebrēja Euharistiju. Homīlijā viņš teica, ka apustuļu Pētera un Pāvila svētki ir gan diženo Jēzus Kristus apliecinātāju piemiņa, gan arī svinīgs ticības apliecinājums uz vienu, svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu. Tieši šo jēdzienu nozīmi pāvests skaidroja homīlijas gaitā. “Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki visvairāk par visu ir katolicisma svētki”, teica pāvests. „Tajos ir piepildījusies Vasarsvētku zīme – jauna kopiena, kas runā visās valodās un vieno visas tautas vienā vienīgā tautā – Dieva ģimenē.”
 
Pāvests piebilda, ka arī šīsdienas liturģiskā kopiena, kurā ir vienojušies bīskapi no dažādām pasaules malām, dažādu kultūru un nāciju pārstāvji, ir uz visas zemeslodes izkaisītās Baznīcas ģimenes attēls. Svešinieki ir kļuvuši mūsu draugi, arī tos, kas dzīvo aiz robežām, atzīstam par saviem brāļiem. Līdz ar to ir piepildījusies svētā Pāvila misija, kurš prata būt par „Kristus kalpu starp pagāniem, lai pagānu uzupurēšana kļūtu pieņemama un Svētā Gara svētīta”. Misijas mērķis ir cilvēce, kas ir kļuvusi par Dieva dzīvo slavēšanu, par patieso, Dieva gaidīto kultu. Tieši tajā slēpjas katolicisma dziļākā jēga – katolicisma, kas mums ir dāvāts un pretim kuram mums visu laiku ir jāiet.
 
Pāvests turpināja: „Katolicisms neizpaužas tikai vienā horizontālā dimensijā, kas nozīmē daudzu personu pulcēšanos vienkopus. Tas izpaužas arī vertikālā dimensijā: tikai tad, ja vēršam savu skatienu uz Dievu, tikai tad, ja atveramies Viņam, varam kļūt patiesi viens.”
 
Tāpat kā Pāvils, arī Pēteris ieradās Romā, pilsētā, kas bija kļuvusi par visu tautu saplūsmes vietu, un kas pateicoties šim faktam, varēja kļūt par pirmo Evaņģēlija universālā rakstura izpausmi. Uzņemoties ceļu no Jeruzalemes uz Romu, Pēteris, bez šaubām, apzinājās, ka viņu pavadīja Izraeļa praviešu balss, ticība un lūgšanas. Misija pasaulē veido arī Vecās Derības daļu – Izraeļa tauta bija aicināta kļūt par tautu gaismu.
 
Vēloties sniegt precīzāku katolicisma jēdziena skaidrojumu, pāvests teica: „Katolicisms nozīmē universālumu – daudzveidību, kas kļūst par vienību; vienība, kas tomēr paliek daudzveidība.”
 
Homīlijas turpinājumā Benedikts XVI pauda gandarījumu, ka svēto Pētera un Pāvila svētku priekšvakarā viņam bija izdevība nodot ticīgajiem jaunu ticības pavadoni - Katoļu Baznīcas katehisma īsu izklāstu. Svētais tēvs teica, ka šo grāmatu nepieciešams lasīt, rūpīgi pārdomājot tās atsevišķās daļas un ļaujot, lai tās saturs, ar attēlu palīdzību, ienāk dvēselē.
 
Izdarījis šo atkāpi, pāvests paskaidroja, ka Baznīca ir apustuliska, jo tā pauž apustuļu ticību. Starp divpadsmit Kunga aicinātajiem apustuļiem ir vienotība, taču tai pašā laikā pastāv arī apustuliskās misijas kontinuitāte. Svētais Pēteris savā pirmajā vēstulē sevi kvalificē kā „priesteri” starp priesteriem, kuriem šo vēstuli raksta. Līdz ar to viņš izsaka apustuliskās sukcesijas principu: tā pati kalpošana, ko viņš saņēma no Kunga, tagad turpinās Baznīcā, pateicoties priesteriskajai ordinācijai.
 
Pāvests pievērsās bīskapiem, sakot, ka viņi gatavojas saņemt palliju no Pētera pēcteča rokām. Šis pallijs ir pasvētīts, noliekot to blakus apustuļa Pētera kapam. Nu tas kļūst par kopējās atbildības zīmi iepretim „arhipriesterim” Jēzum Kristum.
 
Uzrunājot bīskapus - pallija saņēmējus, pāvests piebilda: „Pallijs ir mūsu kopējās apustuliskās misijas izpausme. Tā ir mūsu kopības izpausme, kuras redzamā garantija ir Pētera kalpošanā. Pētera kalpošana ir saistīta ar vienotību, tāpat arī ar apustuliskumu, kas redzamā veidā vieno visu vietu un visu laiku Baznīcu, tādējādi pasargājot jebkuru no ieslīdēšanas viltus autonomijās, kas tik viegli pārveidojas Baznīcas sadrumstalotībā un var kompromitēt tās iekšējo neatkarību. Līdz ar to pāvests aicināja neaizmirst, ka visu funkciju un kalpošanu jēga slēpjas tajā, lai mēs visi „sasniegtu vienību ticībā un Dieva Dēla atzīšanā, vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru, … no kura visa miesa, kas apvienota un savienota visādām palīgsaitēm, mīlestībā augs sevis izkopšanai saskaņā ar katra locekļa darbības mēru.” (Ef.4,13.16)
 
Šai apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem perspektīvā pāvests sveica Konstantinopoles pareizticīgo Baznīcas delegāciju, ko sūtījis patriarhs Bartolomejs I. Metropolīta Joanna vadīta, delegācija ir ieradusies Romā, lai piedalītos svēto apustuļu Pētera un Pāvila dienas svinībās. Uzrunājot viesus, pāvests teica: „Arī tad, ja vēl neesam vienisprātis jautājumā par Pētera pēcteča kalpošanu, tomēr kopīgi atzīstam apustulisko sukcesiju, esam cieši vienoti arī jautājumos par bīskapu kalpošanu un priesterības sakramentu, kā arī kopā apliecinām apustuļu ticību, kā tā mums ir dāvāta Svētajos Rakstos un kā to ir interpretējuši lielie koncili. Šai brīdī, kad pasaulē valda skepse un šaubas, un tai pašā laikā arī ilgas pēc Dieva, no jauna atzīstam mūsu misiju kopā apliecināt Kungu Kristu, un uz mums dāvātās vienotības bāzes, palīdzēt pasaulei ieticēt. Lūgsim Kungu no visas sirds, lai Viņš mūs vada pretim pilnīgai vienībai, tā, lai patiesības spožums, kas vienīgais spēj radīt vienotību, kļūst no jauna saredzams pasaulē.”
 
Noslēgumā pāvests skaidroja Baznīcas svētuma jēdzienu. Viņš atgādināja, ka šīsdienas Evaņģēlijs vēstī par svētā Pētera atzīšanos, līdz ar ko iesākās Baznīca: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls!” izsaucās Pēteris. Taču Pēteris ir izdarījis arī citu atzīšanos, ko viņš veica visu divpadsmit apustuļu vārdā: „Vai mēs nebijām ticējuši un pazinuši, ka Tu esi Dieva svētais?”
 
Ko tas nozīmē? Jēzus, priesteriskajā lūgšanā runā par sevis upurēšanu, lai arī mācekļi būtu svētīti patiesībā. Līdz ar to Jēzus izsaka savu Visaugstākā Priestera funkciju, līdz ar kuru tiek īstenots „izlīgšanas dienas” noslēpums ne tikai ticības ritos, bet arī savas miesas un asiņu konkrētībā. Vārds „Dieva svētais” Vecajā Derībā norādīja uz Āronu kā uz augstāko priesteri, kura uzdevums bija veikt Izraeļa svētdarīšanu. Pētera atzīšanās Kristus priekšā, kuru viņš nosauc par Dieva Svēto, ir liekama Euharistiskās runas kontekstā, kurā Jēzus pasludina lielo izlīgšanas dienu līdz ar sevis upurēšanu: „maize, ko es jums došu, ir mana miesa pasaulei par dzīvību.”
 
Tā, šīs atzīšanās fonā, iezīmējas Jēzus priesteriskais noslēpums, Viņa upuris par mums visiem. „Baznīca nav svēta pati no sevis. Tā sastāv no grēciniekiem – to zinām un redzam visi,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka Baznīcu tomēr nemitīgi svētdara Kristus šķīstījošā mīlestība. Dievs ne tikai ir runājis. Viņš mūs ir reāli mīlējis, mīlējis līdz pat sava Dēla nāvei. Tieši tajā slēpjas viss atklāsmes diženums, kas nozīmē, ka Dieva paša sirdī ir ierakstītas brūces. Tātad, katrs no mums var teikt tāpat kā svētais Pāvils: „es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un atdevis sevi par mani.”
 
Pāvests aicināja lūgties, lai šo vārdu patiesība ar prieku un atbildību iegulstas mūsu sirdīs un lai Euharistijas svinībās atmirdzējusi, tā kļūst par aizvien lielāku spēku, kas caurstrāvo mūsu dzīvi.