Trešdienas vispārējā audiencē pāvests skaidro 123. psalmu

Trešdienas vispārējā audiencē pāvests skaidroja 123. psalmu. Šo pateicības dziesmu dzied visa ticīgo kopiena. Tā slavina Dievu par atbrīvošanas dāvanu. Psalmists dziesmas ievadā aicina: „Lai saka tā Izraelis!”, tādējādi mudinot visu tautu pateikties Dievam. Ja Kungs nebūtu nostājies upuru pusē, tie, savu ierobežoto spēku dēļ, nebūtu spējuši atbrīvoties no ienaidniekiem, kas ir līdzīgi briesmoņiem. Šie briesmoņi būtu tos saplosījuši un aprijuši dzīvus.


„Arī tad, ja psalmā aprakstīts kāds īpašs vēsturisks notikums – Babilonijas trimda, psalms tomēr jāuztver kā pateicības himna Kungam par izglābšanu no briesmām, un lūgšana, lai Viņš atbrīvo no visa veida ļaunuma,” paskaidroja pāvests.


Viņš piebilda, ka bez sākotnējās norādes uz „dažiem cilvēkiem”, kas uzbruka ticīgajiem un bija gatavi tos „dzīvus aprīt”, dziesmā ir sastopams vēl viens līdzīgs moments. Pirmajā dominē ūdens plūdi, kas Bībelē simbolizē iznīcinošu haosu, kas nes nāvi. „Ūdens mūs būtu noslīcinājis, pār mums būtu gājusi straujupe, tad ūdens plūdi mūs būtu pārskrējuši,” stāsta psalmists. Viņš apraksta izjūtas, ko pārdzīvo tas, kuram brīnumainā veidā izdevies izglābties.


Pāvests piebilda, ka cilvēka dzīvi aptver ļaunums, kas cenšas izpostīt viņā visas cilvēciskās vērtības. Kungs aizstāv taisnīgo un viņu izglābj, kā tas vēstīts 17. psalmā: „Viņš izstiepa roku no augstuma, satvēra mani, izvilka mani no lielajiem ūdeņiem. Viņš izglāba mani no mana visstiprākā ienaidnieka un no maniem nīdējiem, kas bija par mani stiprāki… bet Kungs kļuva mans aizsargs, izglāba mani, jo Viņš mani mīl.”


Otrajā 123. psalma daļā no jūras ainas apraksta psalmists pāriet pie medību ainas, kas ir raksturīga daudziem psalmiem, kuros izskan ticīgo lūgšana. Lūk, patiešām, tiek aprakstīts zvērs, kurš savos zobos satvēris laupījumu, vai arī mednieku izliktās cilpas, lai satvertu putnus. Taču svētība, kas izteikta šajā psalmā, liek saprast, ka nāvei nolemto ticīgo liktenis ir radikāli mainījies, pateicoties Dieva pestījošajai intervencei: „Lai ir slavēts Kungs, kas nenodeva mūs viņu zobiem par laupījumu. Mūsu dvēsele tika izglābta kā putns no mednieku cilpas. Cilpa tika pārrauta un mēs kļuvām brīvi,” vēstī psalmists.


Šeit lūgšana pārtop par atvieglotu atelpu, kas nāk no dvēseles dziļumiem: arī tad, kad grūst visas cilvēciskās cerības, var parādīties dievišķais atbrīvošanas spēks. „Tātad, psalmu var noslēgt ar ticības apliecinājumu, kas pirms daudziem gadsimtiem ir iekļauts kristīgajā liturģijā kā ideāla premise katrai mūsu lūgšanai,” teica pāvests. Auditorium nostrum in nomine Domini, qui fecit caelum et terra – „mūsu palīdzība ir Kunga vārdā, kas radīja debesis un zemi,” teikts psalma 8. pantā. Visvarenais nostājas vājo un vajāto pusē, kas „dienu un nakti Viņu piesauc” un „Viņš spriedīs tiem taisnīgu tiesu” ( Lk 18,7-8).


Rūpīgu 123. psalma skaidrojumu ir piedāvājis svētais Augustīns. Viņš vispirms dalās novērojumā, ka šo psalmu dzied tie „Kristus locekļi, kas ir sasnieguši laimi”. Tātad, „to jo īpaši ir dziedājuši svētie mocekļi, kuri, atstājuši šo pasauli, ir priecīgi būt kopā ar Kristu, gatavi pieņemt nemirstīgu miesu, kas pirms tam bija mirstīga. Savā dzīvē viņi izcieta miesas ciešanas, bet mūžībā šīs ciešanas kļūs par taisnības rotu”.


Taču turpinot, Iponas bīskaps mums saka, ka arī mēs varam cerībā dziedāt šo psalmu. Viņš paziņo: „Arī mūs vada droša cerība un mēs dziedāsim gavilējot. Mums taču nav sveši šī psalma dziedātāji… Tāpēc dziedāsim visi sirds vienotībā: Kā svētie, kuriem jau pieder kronis, tāpat darīsim arī mēs, kuri cerībā pievienojamies viņu kronim. Kopā taču vēlamies dzīvi, kuras šeit mums nav, taču to neiegūsim, ja pēc tās netieksimies”.


Svētais Augustīns atgriežas pie pirmās perspektīvas un paskaidro: „Svētie atceras ciešanas, ar kurām sastapās un no svētīguma un miera vietas, kur tie atrodas šobrīd, lūkojas uz noieto ceļu. Tā kā atbrīvošanu būtu grūti iegūt, ja savu roku nebūtu pasniedzis Atbrīvotājs, svētie prieka pilnībā sauc: ’Ja Kungs nebūtu bijis ar mums’. Tā sākas viņu dziesma. Viņi nemaz nav bilduši par to, no kā ir izbēguši – tik liela ir viņu līksme”.


Pēc psalma skaidrojuma itāliešu valodā, pāvests to saīsinātā veidā teica franču, angļu, vācu un spāņu valodās. Viņš apsveica arī klātesošos svētceļniekus portugāļu, čehu, horvātu, slovāku, ungāru, poļu un lietuviešu valodās. Mūsu kaimiņzemes pārstāvjiem Benedikts XVI teica: „Sveicu svētceļniekus no Lietuvas! Novēlu, lai šis svētceļojums uz Romu stiprina jūsu mīlestību uz Kristus Baznīcu. Šai garā svētu jūs, jūsu ģimenes un jūsu dzimteni!”


Audiences noslēgumā pāvests sveica klātesošās svētceļnieku grupas no dažādiem Itālijas novadiem. Šoreiz audiencē piedalījās daudz militāro kalpotāju ar saviem draugiem un ģimenes locekļiem. Bija pārstāvēta Furbaras aeronautikas vienība, Bračano artilērijas skola, Sjēnas izpletņu lēcēji, Bari jūrnieku brigāde, Dženio militārās skolas audzēkņi un pasniedzēji. Bez tam audiencē piedalījās ap 800 jauniešu no Dekanato un Misaļjas draudzēm, 400 pastorālās vienības laji no Foliņjo diecēzes, vairāk nekā 300 ticīgo no Tursi Lagonegro diecēzes, ap 100 ticības mācības skolotāju no Florences.


No ārzemju svētceļnieku grupām klāt bija Francijas, Kanādas, Anglijas, Hongkongas, Singapūras, Šrilankas, Amerikas Savienoto Valstu, Vācijas, Spānijas, Meksikas, Venecuēlas, Portugāles, Brazīlijas pārstāvji. Kā jau minējām, bija arī svētceļnieki no Lietuvas, Slovākijas, Ungārijas, Polijas.


Noslēgumā pāvests Vatikāna bazilikas sakrālajā laukumā tikās ar Āfrikas bīskapu sinodes speciālās padomes locekļiem, kā arī ar apustulisko nunciju Izraelā un Kiprā Pēteri Sambi, apustulisko nunciju Gvatemalā Bruno Musaro, apustulisko nunciju Ziloņkaula krasta republikā, Burkina Faso un Nigērā Mario Roberto Kassari, apustulisko nunciju Dominikānas republikā Timoteju Broļjo, apustulisko nunciju Kongo republikā un Gabonā Andrē Karrakosu Koso un Svētā Krēsla pastāvīgo novērotāju ANO organizācijā UNESCO monsinjoru Franko Follo.