Par ASV lomu mūsdienu globālajā sabiedrībā (5. turpinājums)

Turpināsim ielūkoties politologa Zbigņeva Bžežinska grāmatas „Izvēle” lappusēs – par ASV lomu globālajā sabiedrībā.

Amerikāņu hegemonija pasaulē jau ir kļuvusi par faktu. Tomēr ir jāatceras, ka jebkura hegemonija ir pārejošs vēstures posms. Bžežinskis ir pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk arī ASV globālā kundzība beigsies. Tāpēc jau tagad amerikāņiem būtu jānosaka, kāds būs viņu hegemonijas mantojums. Reālā izvēle attiecas uz veidu, kādā Amerikai būtu jāveic sava hegemona loma, kā un ar ko jādalās tajā un uz kādiem galējiem mērķiem tai jātiecas.

Kāds ir amerikāņu milzīgās varas primārais mērķis? Atbilde, kāda tiks sniegta uz šo jautājumu, noteiks, vai Amerikai izdosies panākt savas līderlomas starptautisko atzīšanu, vai arī tās primāts balstīsies galvenokārt uz autoritāru, militārajā potenciālā balstītu kundzību.

Divus gadus pēc 11. septembra notikumiem, Amerika pamazām sāka zaudēt starptautiskās solidaritātes apliecinājumus un noslēgties sevī. Daudzas pasaules valstis sāka bažīties par patiesajiem Amerikas spēka pielietošanas motīviem.

Raižpilnu paradoksu īpašā veidā radīja ASV invāzija Irākā, kas vērtējama kā militāra veiksme, taču starptautiski pretrunīga akcija. Amerikas militārā ticamība starptautiskā līmenī nekad nav bijusi tik augsta un tai pašā laikā tās politiskā ticamība starptautiskā līmenī nekad nav bijusi tik zema, kā šobrīd. Attaisnojums, kāds tika sniegts karam pret Irāku, proti, ka Sadamam Huseinam būtu masu iznīcināšanas ieroči – šī apsūdzība, ko prezidents Bušš un militārie līderi kategoriski uzsvēra kā faktu, izrādījās nepatiesa. Tas iedragāja ASV reputāciju pasaules līmenī. Tā kā starptautiskā leģitimizācija lielākoties ir atkarīga no uzticības, šī ticamības zaudēšana ir vērā ņemams šķērslis.

Buša administrācijas galvenie centieni ir veltīti, lai publika šo karu joprojām vērtētu kā „karu pret terorismu”. Terorismam tika piešķirta vāja definīcija, nelietīgi izmantojot teoloģiskos un morāles terminus. Tika piesauktas ad hoc izveidotas koalīcijas ar sabiedrotajiem, kas atzīst, vai vienīgi savas izdevības dēļ apgalvo, ka atzīst ASV skatījumu un tāpat kā ASV ir noraizējušās, ka terorisms ir galvenais drauds mūslaiku drošībai. Tādējādi tika apliecināts, ka šī terorisma „mēra” izskaušana ir galvenais un neatliekamākais ASV uzdevums, kura sekmīgais iznākums nodrošinātu pasaules drošību.

Uzmanības saasināšana uz terorismu var būt politiski izdevīga īslaicīgam laika periodam. Tā var gūt tautas atbalstu, pateicoties nezināma ienaidnieka demonizācijai un aizbildinoties ar nenoteiktām bailēm. Taču tai trūkst izturības kā ilgtermiņa stratēģijai. Tā var radīt starptautiskas šķelšanās, neiecietību pret otru („kas nav ar mums, ir pret mums”), izraisīt patriotiska fanātisma jūtas un patvaļīgi apzīmēt citas valstis kā „ārpus likuma esošas”.

Trīs galvenie secinājumi, kas izriet no terorisma definīcijas kā amerikāņu drošības drauda, kā arī no tā, ka šai gadījumā ir attaisnojama militārā prioritāte un kara profilaktiska novēršana, un ka ilgstošas sabiedroto alianses var aizvietot ar ad hoc izveidotām koalīcijām, ir radījušas bažas pasaulē. Pirmā tiek uzskatīta kā pasauli polarizējoša, otra kā stratēģiska neaprēķinātība un trešā kā politiskas nestabilitātes radītāja. Tās visas kopā Amerikas tēlu ir iezīmējušas kā aizvien pieaugošu patvaļīgu pārspēku.