2005-06-14 15:05:27

Pāvests Benedikts XVI aplūko laulības un ģimenes tematiku (noslēgums)


Pēdējā laikā pāvests Benedikts XVI vairākkārt ir runājis par ģimeni un ētiska rakstura problēmām. Masu mediji uz to reaģē ļoti dažādi, atspoguļojot dažādu ideoloģisko grupu pozīcijas. Vairākās zemēs vērojami centieni mainīt likumdošanu, lai sabiedrībā veicinātu attieksmi, kas vājina tā dēvētās “tradicionālās ģimenes”, kas balstītas uz dabisko likumu un atbilst kristīgajai antropoloģijai. Vatikāna radio ir aicināts savās programmās uzticīgi atspoguļot Svētā tēva mācību, tāpēc jau vairākos raidījumos mūsu klausītājus iepazīstinājām ar viņa uzrunu, atklājot Romas diecēzes sanāksmi, kas veltīta pastorālajam darbam ar ģimenēm.

Pāvesta teiktais šai sanāksmē neattiecas vienīgi uz Romas diecēzes teritoriju, bet uz Baznīcu visā pasaulē. Uzrunājot minētās sanāksmes dalībniekus, Benedikts XVI vispirms pakavējās pie ģimenes antropoloģiskā pamata, vēlāk aplūkoja tematus “Laulība un ģimene pestīšanas vēsturē”, “Bērni”, “Ģimene un Baznīca”, “Relatīvisma draudi” un “Priesterība un konsekrētā dzīve”.

Ar pirmajiem četriem tematiem mūsu klausītājus un Interneta lasītājus jau iepazīstinājām. Šoreiz, noslēdzot ieskatu pāvesta uzrunā, pievērsīsimies pēdējiem diviem tematiem. Vispirms – par relatīvisma draudiem. Pavests aicināja visus, kas nodarbojas ar ģimeņu pastorālo aprūpi, neļaut sevi iebaidīt grūtībām, ar kurām nākas saskarties. Izglītība ir ļoti delikāta. Tā prasa cilvēka brīvību, jo vienmēr liek izšķirties. Brīvību visdziļāk skar tieši kristīgais piedāvājums, jo tas aicina ticēt un atgriezties. Šodien vissmagākais šķērslis izglītības darbā ir relatīvisma milzīgā klātbūtne, kas neatzīst neko par definitīvu, jeb galēju, bet par pēdējo mērķi uzskata vienīgi savu “es” un tā iegribas. Maskējoties zem brīvības izskata, relatīvisms kļūst par cietumu un patiesībā nošķir cilvēku no brīvības, jo cilvēks noslēdzas savā “es”.

Iekš šāda relatīvistiska apvāršņa nav iespējama arī patiesa izglītība, jo tai nav patiesības gaismas. Cilvēku agrāk vai vēlāk sāk mākt šaubas par savas dzīves derīgumu un par attiecībām, kas tajā ir izveidojušās. Tāpat cilvēks sāk šaubīties par to, vai vispār ir vērts veidot kopējas attiecības ar citiem cilvēkiem.

Pāvests uzsvēra, ka ir jāspēj pārvarēt relatīvisma graujošā iedarbība ne tikai pastorālajā darbā ar ģimenēm, bet visā sabiedrībā un kultūrā. Tāpēc ir ļoti svarīga kristīgo ģimeņu publiska liecība. Jo īpaši tas attiecas uz cilvēka dzīvības neaizskaramību no tās ieņemšanas brīža līdz dabiskajam norietam, kā arī uz laulībā balstītas ģimenes neaizvietojamo vērtību un uz likumdošanas un administratīvo normu pieņemšanu, kas atbalsta ģimenes, kuru uzdevums ir laist pasaulē un izglītot bērnus. “Tas ir būtisks uzdevums mūsu visu nākotnes labad,” uzsvēra pāvests.

Turpinot skanēt vairākkārtējiem aplausiem, Svētais tēvs savā uzrunā pārgāja pie nākamā temata “Priesterība un konsekrētā dzīve”. “Lai šie paaicinājumi rastos un nobriestu, lai aicinātie vienmēr būtu sava aicinājuma cienīgi, vispirms ir nepieciešama lūgšana. Tā nedrīkst aptrūkt nevienā kristīgā ģimenē un kopienā. Taču nozīmīga ir arī priesteru un reliģisko dzīves liecība, prieks, ko viņi izstaro par to, ka ir Kunga aicināti. Ir svarīgs arī piemērs, ko bērni saņem ģimenēs un pašu ģimeņu pārliecība, ka viņu bērnu paaicinājums ir liela Kunga dāvana. Jaunavības izvēle Dieva un brāļu mīlestības dēļ, kas tiek prasīta no priesteriem un reliģiskajiem, ir tik pat vērta, cik kristīgā laulība – gan viena, gan otra, dažādos veidos papildinot cita citu, apliecina Dieva derības noslēpumu ar savu tautu.

Noslēdzot uzrunu, pāvests Benedikts XVI lūdza Dievu, lai Viņš piešķir drosmi un dedzību katrai draudzei, reliģiskajai kopienai, apvienībai un kustībai, kas sludina Evaņģēliju ģimenēm, lai ģimenes rod Kunga mīlestībā atslēgu, kas atver sirds durvis, un kas ļauj sniegt patiesu ticības izglītību un personas formāciju jaunajai paaudzei.







All the contents on this site are copyrighted ©.