Pāvests Benedikts XVI aplūko laulības un ģimenes tematiku (noslēgums)
Pēdējā laikā pāvests Benedikts XVI vairākkārt ir runājis par ģimeni un ētiska rakstura
problēmām. Masu mediji uz to reaģē ļoti dažādi, atspoguļojot dažādu ideoloģisko grupu
pozīcijas. Vairākās zemēs vērojami centieni mainīt likumdošanu, lai sabiedrībā veicinātu
attieksmi, kas vājina tā dēvētās “tradicionālās ģimenes”, kas balstītas uz dabisko
likumu un atbilst kristīgajai antropoloģijai. Vatikāna radio ir aicināts savās programmās
uzticīgi atspoguļot Svētā tēva mācību, tāpēc jau vairākos raidījumos mūsu klausītājus
iepazīstinājām ar viņa uzrunu, atklājot Romas diecēzes sanāksmi, kas veltīta pastorālajam
darbam ar ģimenēm.
Pāvesta teiktais šai sanāksmē neattiecas vienīgi uz Romas diecēzes teritoriju, bet
uz Baznīcu visā pasaulē. Uzrunājot minētās sanāksmes dalībniekus, Benedikts XVI vispirms
pakavējās pie ģimenes antropoloģiskā pamata, vēlāk aplūkoja tematus “Laulība un ģimene
pestīšanas vēsturē”, “Bērni”, “Ģimene un Baznīca”, “Relatīvisma draudi” un “Priesterība
un konsekrētā dzīve”.
Ar pirmajiem četriem tematiem mūsu klausītājus un Interneta lasītājus jau iepazīstinājām.
Šoreiz, noslēdzot ieskatu pāvesta uzrunā, pievērsīsimies pēdējiem diviem tematiem.
Vispirms – par relatīvisma draudiem. Pavests aicināja visus, kas nodarbojas ar ģimeņu
pastorālo aprūpi, neļaut sevi iebaidīt grūtībām, ar kurām nākas saskarties. Izglītība
ir ļoti delikāta. Tā prasa cilvēka brīvību, jo vienmēr liek izšķirties. Brīvību visdziļāk
skar tieši kristīgais piedāvājums, jo tas aicina ticēt un atgriezties. Šodien vissmagākais
šķērslis izglītības darbā ir relatīvisma milzīgā klātbūtne, kas neatzīst neko par
definitīvu, jeb galēju, bet par pēdējo mērķi uzskata vienīgi savu “es” un tā iegribas.
Maskējoties zem brīvības izskata, relatīvisms kļūst par cietumu un patiesībā nošķir
cilvēku no brīvības, jo cilvēks noslēdzas savā “es”.
Iekš šāda relatīvistiska apvāršņa nav iespējama arī patiesa izglītība, jo tai nav
patiesības gaismas. Cilvēku agrāk vai vēlāk sāk mākt šaubas par savas dzīves derīgumu
un par attiecībām, kas tajā ir izveidojušās. Tāpat cilvēks sāk šaubīties par to, vai
vispār ir vērts veidot kopējas attiecības ar citiem cilvēkiem.
Pāvests uzsvēra, ka ir jāspēj pārvarēt relatīvisma graujošā iedarbība ne tikai pastorālajā
darbā ar ģimenēm, bet visā sabiedrībā un kultūrā. Tāpēc ir ļoti svarīga kristīgo ģimeņu
publiska liecība. Jo īpaši tas attiecas uz cilvēka dzīvības neaizskaramību no tās
ieņemšanas brīža līdz dabiskajam norietam, kā arī uz laulībā balstītas ģimenes neaizvietojamo
vērtību un uz likumdošanas un administratīvo normu pieņemšanu, kas atbalsta ģimenes,
kuru uzdevums ir laist pasaulē un izglītot bērnus. “Tas ir būtisks uzdevums mūsu visu
nākotnes labad,” uzsvēra pāvests.
Turpinot skanēt vairākkārtējiem aplausiem, Svētais tēvs savā uzrunā pārgāja pie nākamā
temata “Priesterība un konsekrētā dzīve”. “Lai šie paaicinājumi rastos un nobriestu,
lai aicinātie vienmēr būtu sava aicinājuma cienīgi, vispirms ir nepieciešama lūgšana.
Tā nedrīkst aptrūkt nevienā kristīgā ģimenē un kopienā. Taču nozīmīga ir arī priesteru
un reliģisko dzīves liecība, prieks, ko viņi izstaro par to, ka ir Kunga aicināti.
Ir svarīgs arī piemērs, ko bērni saņem ģimenēs un pašu ģimeņu pārliecība, ka viņu
bērnu paaicinājums ir liela Kunga dāvana. Jaunavības izvēle Dieva un brāļu mīlestības
dēļ, kas tiek prasīta no priesteriem un reliģiskajiem, ir tik pat vērta, cik kristīgā
laulība – gan viena, gan otra, dažādos veidos papildinot cita citu, apliecina Dieva
derības noslēpumu ar savu tautu.
Noslēdzot uzrunu, pāvests Benedikts XVI lūdza Dievu, lai Viņš piešķir drosmi un dedzību
katrai draudzei, reliģiskajai kopienai, apvienībai un kustībai, kas sludina Evaņģēliju
ģimenēm, lai ģimenes rod Kunga mīlestībā atslēgu, kas atver sirds durvis, un kas ļauj
sniegt patiesu ticības izglītību un personas formāciju jaunajai paaudzei.