Pāvests Benedikts XVI aplūko laulības un ģimenes tematiku (3. turpinājums)

Turpināsim ieskatu pāvesta uzrunā, atklājot Romas diecēzes pastorālo sanāksmi par ģimeni. Atsevišķs temats Svētā tēva uzrunā bija veltīts bērniem. Laižot pasaulē un audzinot bērnus, laulība atspoguļo Dieva mīlestību uz cilvēku. “Dzīvība tiek dota pilnībā tikai tad, ja bērnam piedzimstot, tiek dota arī mīlestība un jēga, kas ļauj teikt “jā” šai dzīvībai. Tieši tas liecina, cik pretrunīgi ar cilvēku mīlestību, ar vīrieša un sievietes dziļo aicinājumu, ir sistemātiski aizvērties pret dzīvības dāvanu un vēl vairāk – apslāpēt dzīvību, kas dzimst,” teica pāvests.

Neviens vīrietis un neviena sieviete vieni paši nevar dot mīlestību un dzīves jēgu saviem bērniem. Kristieši zina, ka šī autoritāte tiek piešķirta plašākai ģimenei, ko Dievs caur Savu Dēlu Jēzu Kristu un Svētā Gara dāvanu ir radījis cilvēku vēsturē, proti, Baznīcai. Baznīcā darbojas tā mūžīgā un nesagraujamā mīlestība, kas katra cilvēka dzīvei nodrošina pastāvīgu jēgu arī tad, ja nezinām nākotni. Tāpēc katras kristīgās ģimenes veidošana tiek ietverta Baznīcas kopienas kontekstā. Baznīcu veido ģimenes, jeb “nelielās mājas baznīcas”, kā tās nosauca Vatikāna II koncils, pamatojoties Baznīcas tēva Jāņa Hrizostoma izteicienu. Dokuments Familiaris Consortio apgalvo, ka “kristīgā laulība ir dabiska vieta, kurā piepildās cilvēka personas iekļaušanās Baznīcas lielajā ģimenē.”

Turpinot, pāvests pakavējās vairāk tie pie šī temata “Ģimene un Baznīca”. Viņš teica, ka draudzes un citas ekleziālās kopības formas ir aicinātas ciešāk sadarboties ar ģimenēm. Lai veiktu izglītības darbu, nepietiek ar teoriju vai doktrīnu vien. Ir nepieciešams cilvēciskais tuvums, kurā izpaužas mīlestība un kas sev visatbilstošāko telpu rod ģimenēs, draudzēs, ekleziālajās kustībās vai apvienībās, kurās var satikt cilvēkus, kas rūpējas par saviem brāļiem un māsām, jo īpaši par bērniem un jauniešiem, kā arī par veciem ļaudīm un slimniekiem, jo mīl viņus ar Kristus mīlestību. Pāvests pieminēja svēto Jāni Bosko, izglītības darbinieku debesīgo aizbildni, kurš saviem garīgajiem bērniem atgādināja, ka izglītība ir sirds lieta un ka tai tikai Dievs ir saimnieks”.

Izglītības darbā svarīga loma pieder cilvēkam, kurš savos darbos apliecina to, ko viņš māca. Patiess apliecinātājs neizceļ savas personības, bet Dieva nozīmi un lielumu. Tā, katram labam skolotājam un audzinātājam par piemēru ir jāizvēlas Jēzus, kurš savukārt liecināja par Tēvu. Jēzus neko neteica no sevis, bet runāja to, ko Viņam mācīja Tēvs.

Pāvests uzsvēra, ka kristīgās audzināšanas un ticības formācijas centrā ir lūgšana, draudzība ar Kristu un Tēva vaiga kontemplācija Kristū. Tas pats attiecas uz kristiešu misionāro kalpošanu, jo īpaši uz ģimeņu pastorālo aprūpi. Svētais tēvs aicināja ikvienu, kas rūpējas par ģimenēm, par modeli izvēlēties Nācaretes ģimeni.