Jauniešu tikšanās pie Ledņicas ezera

Jau devīto reizi Ledņicas ezera krastā sanāks Polijas katoļu jaunatne, lai no jauna teiktu savu „Jā” Jēzum Kristum un kopīgi lūgtos. Šeit ieradās vairāk kā 200 tūkstoši svētceļnieku – vieni autobusos, citi ar speciālajiem vilcieniem, bet vēl citi arī kājām, kā, piemēram, Gņeznas jaunieši. Līdz šim Ledņicas tikšanās parasti notika kā Svētā Gara Nakts svinēšana.

Šogad, kad Vasarsvētki iekrita neparasti agri un to laikā pavadīt nakti laukā būtu pārāk auksti , tad tikšanās notika mazliet citādā formā. Par iemeslu tam, ka šim pasākumam izvēlētas tika tieši pirmās jūnija dienas, ir arī fakts, ka tieši šajā laikā tika plānots mirušā pāvesta Jāņa Pāvila II kārtējais Dzimtenes apmeklējums un bija paredzēta arī viņa personīgā vizīte Ledņicas tikšanās laikā. Tagad Jānis Pāvils II garīgā veidā atbalstīs šo notikumu no mūžības, bet jaunieši lūdzās par viņa ātru beatifikāciju.

Tikšanās galvenā tēma šogad ir kristību sakraments. Domājams, ka tieši Ledņicas ezerā X g adsimtā kristību pieņēma karalis Mieško I un līdz ar viņu par kristīgu valsti kļuva arī Polija.

Cilvēka dzīves laikā kristību fakts tiek apstiprināts vai noliegts ar ikdienā veiktajām izvēlēm. Kārtējās rīcības vai nu rēķinās vai arī nerēķinās ar bērnībā saņemto kristību, veidojot cilvēka dzīvi par integrētu veselumu. Tādēļ mums šķita pareizi, lai tieši pie Ledņicas ezera un tieši tajā milzīgajā jauniešu sanāksmē pārdzīvotu mūsu Dzimtenes kristību un arī savu personīgo kristību, un no jauna sākt apzināties, ko tas nozīmē būt kristītam, būt par kristieti – raksta pasākuma Ledņicā iniciators un galvenais organizators tēvs Jans Gura OP .

Viņa vēstulē jauniešiem mēs lasām: Šodien es esmu kristietis. Mani nokristīja vecāki, kuri uzskatīju, ka tas priekš manis ir labi. Negribēja, lai es augtu un tiktu audzināts vakuumā. Vēlējās, lai es augtu un tiktu audzināts mīlestības atmosfērā. Pat ja nepilnīgi praktizētai ikdienā, tad vismaz katru dienu perfekti sludinātai. Baznīcā. Šodien to visu varu atmest. Jo cilvēks var pateikt Dievam: nē. Cilvēks var šo mīlestību atmest. Taču vai drīkst? Kas nāks vietā? Kādus prāta, gribas un sirds argumentus var nolikt sev un saviem tuviniekiem priekšā, lai atmestu un pateiktu „nē” Kristum, tam, ar ko mēs visi esam dzīvojuši tūkstoš gadus? Tam, kas ir radījis mūsu identitātes pamatu un vienmēr to ir veidojis. Un tāpat kā toreiz, pēc paziņojuma par Vissvētākā Sakramenta iestādīšanu, kad cilvēki sāka atiet no Kristus, Viņš pats jautāja Apustuļiem: Vai arī jūs gribat aiziet? Tad Pēteris pārējo vārdā atbildēja: Kungs, pie kā mēs iesim? Tev pieder mūžīgās dzīves vārdi! (J 6,68).

Tēvs Jans Gura jauniešus aicināja uz Ledņicas ezera pļavām līdzi paņemt baltas drēbes – kristību simbolu, sveci un katram savu plaukstas lieluma akmeni, vislabāk ar izgrebtu vārdu. No šie m akmeņiem kopīgiem spēkiem tika veidots III Tūkstošgades Ceļš. Šis ceļš tiks veidots arī turpmākajos gados. Lūk, kā tēvs Jans Gura skaidro šo akmens simboliku: Ledņicas akmens ir manis paša personīgā izteiksme un arī simbols, viņš mani pārstāvēs Ledņicas pļavās…. Būt par akmeni uz ceļa, kas ved pie Kristus, būt par akmeni uz ceļa, kas ved pie Dieva, kā arī būt par akmeni uz ceļa, kas ved pie otra cilvēka, bet tas nozīmē, būt par akmeni uz ceļa, kas ved pie paša sevis.

Ledņicas tikšanās dažādu simbolu vidū bija klātesoša arī milzīga Kristus figūra, tāda, kāda tradicionāli tiek uzstādīta gadsimtiem ilgi uz Polijas krustcelēm – Jēzus ar ērkšķu kroni galvā ir atsēdies un atspiedis vienu vaigu uz rokas, iegrimis pārdomās. Kristus nomocīts, taču dzīvs un klātesošs. Šo tēlu vēlamies kārtējo reizi iespiest jauno poļu sirdīs. Vēlamies to sasaistīt ar visu Dzimtenes vēsturi un parādīt Kristus uzvaru cilvēku sirdīs, cilvēku dvēselēs, cilvēku dzīvēs – saka tēvs Gura.