Pāvests tiekas ar Veronas diecēzes svētceļniekiem

4. maijā pāvests Benedikts XVI tikās ar itāliešu svētceļniekiem no Veronas diecēzes. Svētais tēvs pateicās par ierašanos, līdz ar kuru svētceļnieki apliecina kopības saites ar Romas bīskapu. “Jūs esat atbraukuši, lai gūtu ticības stiprinājumu un es, kas nesen esmu aicināts pildīt šo smago uzdevumu, priecājos sveikt jūs un visu Veronas ekleziālo kopienu,” teica Benedikts XVI. Viņš pieminēja Veronas diecēzes sinodi, kas sākās pirms trim gadiem un noslēdzas šai Euharistijas gadā un norādīja, ka šī sakritība palīdz labāk apzināties, ka Euharistija ir Baznīcas un kristīgās dzīves sirds. “Euharistijā Kristus ir klātesošs mūsu vidū un viņa klātesamība nav statiska. Tā ir dinamiska klātesamība, līdz ar kuru Kristus mūs dara par savējiem, par sev līdzīgiem. Kristus piesaista sev, Viņš mums palīdz atstāt mūs pašus, lai darītu no mums visiem vienu kopību ar Viņu. Šādā veidā Kristus iesaistās arī mūsu brāļu kopienās. Kopība ar Kungu vienmēr nozīmē būt kopībā arī ar brāļiem un māsām,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka mūsu garīgā dzīve ir būtiski atkarīga no Euharistijas. Bez tās dziest ticība un cerība, un atsalst mīlestība. Svētais tēvs aicināja Veronas diecēzes, kā arī visas pasaules ekleziālo kopienu vienmēr rūpēties par Euharistisko svinību kvalitāti, jo īpaši par svētdienu dievkalpojumiem, lai svētdiena patiešām būtu Kunga diena un lai tā piešķirtu jēgas pilnību visām pārējām nedēļas dienām.

Pāvests runāja arī par ģimeni, kas ir arī viena no Veronas diecēzes sinodes galvenajām tēmām. Atsaucoties uz pastorālo konstitūciju Gaudium et Spes , pāvests atgādināja, ka ģimene ir aicināta būt “ciešā dzīvības un mīlestības vienībā”, jo tā ir balstīta uz nešķiramu laulību. Neraugoties uz grūtībām un pašreizējā vēsturiskā brīža sociālajiem un kultūras nosacījumiem, kristīgie laulātie ir Dieva mīlestības zīme.

Pāvests pieminēja arī Jēzus Vissvētās Sirds svētkus, ko 3.jūnijā atzīmēja Baznīca. Svētais tēvs norādīja, ka tikai no šī neizsīkstošā mīlestības avota ir iespējams smelt spēkus, kas nepieciešami katra cilvēka dzīves misijai. No Pestītāja Sirds, no Viņa caurdurtā sāna ir dzimusi Baznīca, kas nemitīgi atjaunojas caur sakramentiem. Tāpēc pāvests aicināja ticīgos dzīvot intensīvu sakramentālo dzīvi, lūgties, censties aizvien vairāk iepazīt Kristu un no visa spēka tiekties pēc tā “kristīgās dzīves augstā mēra”, kas ir svētums. Pāvests Benedikts XVI atgādināja, ka par “kristīgās dzīves augsto mēru” svētumu mēdza saukt viņa priekšgājējs Jānis Pāvils II.

Atvadoties no Veronas ticīgajiem, Svētais tēvs novēlēja, lai Jaunava Marija, kuras Svēto sirdi Baznīca godina šodien, palīdz būt uzticīgiem Kristum un Viņa Baznīcai. Debesu Mātes, kā arī Veronas svēto un svētīgo aizbildniecībai viņš uzticēja pēcsinodālo diecēzes gājumu.