Pāvests Benedikts XVI saka mācību par laulību un ģimeni

6. jūnija vakarā pāvests Benedikts XVI devās uz Laterāna baziliku, kur pulksten 20 atklāja Romas diecēzes pastorālo sanāksmi. Romas diecēze vēlas turpināt pirms kristietības Lielās jubilejas aizsākto tradīciju, proti, diecēzes iedzīvotāju misiju, kas aptver visas Baznīcas realitātes – draudzes, reliģiskās kopienas, apvienības un kustības. Runājot pāvesta Jāņa Pāvila II vārdiem, tā ir “Dieva tautas misija”, “draudze, kas meklē sevi un atrod sevi ārpus sevis” – tātad, vietās, kur dzīvo cilvēki. Tā, gatavojoties kristietības Lielajai jubilejai, daudzi tūkstoši Romas kristiešu, lielākoties laji, bija uzņēmušies šo misiju nest ticības vārdu ģimenēm, kā arī darba vietās, slimnīcās, skolās un universitātēs, kultūras un atpūtas iestādēs.

Atklājot Romas diecēzes sanāksmi, pāvests Benedikts XVI pastāstīja, ka viņa priekštecis Jānis Pāvils II ir aicinājis nepārtraukt šo uzsākto gājumu, tāpēc 2001. gadā, jau pēc kristietības jubilejas, par Romas diecēzes galveno pastorālo prioritāti kļuva piešķirt jau minētajai misijai pastāvīgu formu.

Jau divus gadus Romas diecēzes misija ir koncentrēta galvenokārt uz ģimeņu evaņģelizāciju. Pāvests Benedikts XVI uzsvēra, ka uzmanība ģimenēm ir pievērsta ne tikai tāpēc, ka šī cilvēces pamatrealitāte šodien ir pakļauta dažādām grūtībām un draudiem un to nepieciešams atbalstīt vēl jo vairāk, bet arī tāpēc, ka kristīgajām ģimenēm pieder izšķiroša loma bērnu audzināšanai ticībā, Baznīcas kā kristīgās un cilvēciskās kopības veidošanai un tās misionārajai klātbūtnei dažādās dzīves situācijās. Tieši šos aspektus turpmākā gada laikā ir uzņēmusies attīstīt Romas diecēze. Pastorālajai sanāksmei, kas notiek šais dienās, dots nosaukums “Ģimene un kristīgā kopiena: personas formācija un audzināšana ticībā”. “Lai saprastu ģimenes misiju kristīgajā kopienā, ir jāvadās no laulībai un ģimenei ierādītās lomas Dieva plānā,” teica pāvests Benedikts XVI.

Uzrunas turpinājumā viņš kavējās pie sekojošiem tematiem “Antropoloģiskais ģimenes pamats”, “Laulība un ģimene pestīšanas vēsturē”, “Bērni”, “Ģimene un Baznīca”, “Relatīvisma draudi”, “Priesterība un konsekrētā dzīve”.

Runājot par ģimenes antropoloģisko pamatu, pāvests paskaidroja, ka ģimene nav nejaušs socioloģisks veidojums, ko var aizvietot ar citiem. Tieši pretēji, taisnīgas attiecības starp vīrieti un sievieti sakņojas cilvēka būtības dziļumos un savu atbildi var rast, vadoties tieši no šejienes. Attiecības starp vīrieti un sievieti nevar šķirt no senā un vienmēr jaunā jautājuma, ko cilvēks uzdod sev: “Kas es esmu un kas ir cilvēks?”, Šo jautājumu, savukārt, nedrīkst šķirt no jautājumiem par Dievu: “Vai Dievs pastāv?” “Kas ir Dievs?” “Kāds ir Viņa vaigs?” Svētie Raksti uz šiem jautājumiem dod viennozīmīgu atbildi: Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, bet Dievs ir mīlestība. “Tāpēc,” teica pāvests, “aicinājums uz mīlestību cilvēku dara par patiesu Dieva attēlu. Viņš kļūst Dievam līdzīgs, tātad, cilvēks kļūst Dieva attēls tik lielā mērā, cik lielā mērā viņš spēj mīlēt.”

No šīs fundamentālās vienotības starp Dievu un cilvēku, izriet otra – vienotība starp garu un miesu: cilvēks, patiesībā ir dvēsele, kas izpaužas caur miesu, un miesu dzīvina nemirstīgs gars. Arī vīrieša un sievietes ķermenim ir teoloģisks raksturs, tas nav tikai un vienīgi ķermenis un bioloģiskais cilvēkā nav tikai un vienīgi bioloģiskais, bet mūsu cilvēcības izpausme un piepildījums. Tāpat cilvēka seksualitāte nepastāv vis personai blakus, bet pieder tai. Seksualitāte spēj sev piešķirt jēgu tikai tad, kad tā ir integrēta personā.

Tā, no diviem savienojumiem, no cilvēka savienojuma ar Dievu un no ķermeņa savienojuma ar garu, izriet trešais – personas un institūcijas savienojums. Cilvēka veselums ietver sevī laika dimensiju un cilvēka dotais “jā” nozīmē pārkāpt pāri pašreizējam brīdim. “Jā” savā pilnībā nozīmē “vienmēr”, tas veido uzticības telpu. Tikai šīs telpas iekšienē spēj izaugt ticība, kas atver ceļu uz nākotni un ļauj, lai bērni, kas ir mīlestības auglis, tic cilvēkam un viņa nākotnei arī smagos brīžos. “Jā” vārda brīvība, tātad, atklāj to brīvību, kas spēj pieņemt definitīvo, jeb galējo. Vislielākā brīvības izpausme nav baudas meklējumi. Tā ir tikai šķietama brīvības izpausme, taču patiesā brīvība ir spēja pieņemt galējo dāvanu, kurā brīvība ir rodama dāvājot sevi.