Pāvests Benedikts XVI aplūko laulības un ģimenes tematiku (2. turpinājums)

6. jūnijā pāvests Benedikts XVI atklāja Romas diecēzes pastorālo sanāksmi. Tās temats saucas “Ģimene un kristīgā kopiena: personas formācija un audzināšana ticībā”. Pāvests kavējās pie vairākiem ar ģimeni saistītiem jautājumiem. Ar Svētā tēva teikto mūsu klausītājus un Internet lasītājus iepazīstinājām 7. jūnijā. Turpināsim iedziļināties pāvesta Benedikta XVI mācībā par ģimeni, aplūkojot antropoloģisko ģimenes pamatu. Romas diecēzes pastorālās sanāksmes atklāšanas svinībās pāvests teica, ka vīrieša un sievietes savstarpējais “jā” paver telpu nākotnei, kurā jāizpaužas viņu patiesajai cilvēcībai. Tai pašā laikā šī nākotnes telpa ir paredzēta jaunas dzīvības dāvināšanai. Tāpēc šis ‘jā” nes arī publisko atbildību, līdz ar kuru laulātie apņemas būt uzticīgi viens otram, tādējādi garantējot arī kopienas nākotni. Neviens no mums nepieder sev pašam, tāpēc publisko atbildību ir aicināts uzņemties ikviens. Laulība kā institūcija nav vis kāda nelikumīga sabiedrības vai autoritāšu iejaukšanās, vai arī ārēji uzspiesta dzīves forma. Tā ir mīlestības raksturīga nepieciešamība.

“Dažādas mūsdienās pastāvošas laulības šķiršanas formas, piemēram, brīvās savienības un tā dēvētās “izmēģinājuma laulības” līdz pat pseidolaulībām starp viendzimuma personām, ir anarhiskas brīvības izpausmes, kas izkropļotā veidā tiek uzskatītas par īsto cilvēka brīvību,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka šāda pseido-brīvība balstās uz cilvēka ķermeņa banalizāciju, kas neizbēgami ietver arī cilvēka banalizāciju. Tā izriet no pieņēmuma, ka cilvēks var darīt ar sevi ko vien vēlas: viņa ķermenis tādējādi kļūst par otršķirīgu, manipulējamu lietu, ko izmantot pēc saviem ieskatiem. Šis liberāļu izplatītais ķermeņa traktējums patiesībā ir duālisms, kas ķermeni noniecina, ierādot tam vietu ārpus personas patiesās būtības un cieņas.

Aplūkojis ģimenes antropoloģisko pamatu, pāvests pievērsās laulības un ģimenes lomai pestīšanas vēsturē. Viņš teica, ka patiesība par laulību un ģimeni, kas sakņojas patiesībā par cilvēku, ir īstenojusies pestīšanas vēsturē, kuras centrā ir vārdi: “Dievs mīl savu tautu”. Dieva atklāsme visvairāk par visu ir mīlestības vēstures izpausme. Tā ir Dieva derības vēsture ar cilvēkiem, tāpēc arī vīrieša un sievietes vienība, jeb derība laulībā ir Dieva pieņemts pestīšanas vēstures simbols. Dieva mīlestības noslēpums uz cilvēkiem savu lingvistisko formu ir guvis no laulības un ģimenes vārdnīcas. Dieva atbalsts savai tautai tiek izskaidrots laulāto mīlestības valodā, bet Izraeļa neuzticība un elku pielūgsme tiek vērtēta kā derības pārkāpšana un prostitūcija.

Jaunajā Derībā Dievs savu mīlestību īsteno caur savu Dēlu, kļūdams patiess cilvēks, miesa no mūsu miesas. Šādā veidā Dieva vienība ar cilvēku ir pieņēmusi savu visaugstāko formu, kas ir negrozāma un galēja. Tā arī cilvēku mīlestībai tiek iezīmēta sava galējā forma, tas ir tas pats savstarpējais “jā”, ko nav iespējams atcelt. Tas cilvēku neierobežo, bet gan atbrīvo no vēstures izaicinājumiem, lai atgrieztu pie radīšanas patiesības. Sakramentalitāte, ko laulība pieņem Kristū, tātad, nozīmē, ka radīšanas dāvana ir paaugstināta par pestīšanas žēlastību. Kristus žēlastība netiek pievienota cilvēka dabai no ārpuses, bet atbrīvo to un atjauno, lai to paaugstinātu pāri savām robežām. Tā kā Dieva Dēla iemiesošanās savu īsto nozīmi atklāj krustā, tā arī cilvēka patiesā mīlestība ir sevis dāvāšana, sevis pazaudēšana, kas nevar pastāvēt, ja cilvēks vēlas izbēgt no krusta.

Pāvests teica, ka šī ciešā saikne starp Dievu un cilvēku, starp Dieva mīlestību un cilvēku mīlestību, savu apstiprinājumu rod arī dažās negatīvās tendencēs, kuru smagumu izjūtam visi. Cilvēciskās mīlestības paniecināšana, patiesās mīlestības spējas apspiešana mūsdienās atklājas kā vispiemērotākais ierocis, lai padzītu Dievu no cilvēka, lai attālinātu Viņu no cilvēka skatiena un no sirds. Tāpat arī vēlēšanās “atbrīvot” dabu no Dieva ved pie dabas realitāšu aizēnošanas, reducējot tās par funkcijām, kuras izmantot pēc savas patikas, lai veidotu iedomātu “labāku pasauli” un iedomātu “laimīgāku cilvēci”. Tomēr tā vietā tiek sagrauts Radītāja plāns un līdzās tam arī patiesība par cilvēka dabu.

Pie pāvesta Benedikta XVI uzrunas, atklājot Romas diecēzes pastorālo sanāksmi “Ģimene un kristīgā kopiena: personas formācija un audzināšana ticībā” pakavēsimies mūsu nākamajos raidījumos.