Pāvests tikās ar Romas diecēzes priesteriem

Pāvests Benedikts XVI 13. maija rītā ieradās Romas vikariātā jeb diecēzes kūrijā, kur tikās ar tās darbiniekiem. Katoliskās Baznīcas pārvaldes institūcijā, kas atrodas pie svētā Jāņa bazilikas Laterānā, darbojas izglītības, liturģijas, katehēzes, klēra, konsekrētās dzīves, laju, aicinājumu, misionāru, veselības aizsardzības, ekumēnisma, ģimeņu, laulāto, sociālo komunikāciju un migrantu padomes, kā arī dažādi biroji, tribunāli un arhīvi.

Apskatījis savus apartamentus, Svētais tēvs devās uz Laterāna baziliku, kur tikās ar Romas diecēzes priesteriem. Pāvests pauda patiesu prieku par iespēju sava pontifikāta sākumā tikties ar priesteriem un diakoniem. Viņš pateicās kardinālam Kamillo Ruini par ilgo un pašaizliedzīgo darbu, vadot Romas diecēzi.

„Ticības pieredze, ko guvām pāvesta Jāņa Pāvila II nāves laikā, atklāja mums vienotu, vitālu un dedzīgu Romas Baznīcu, kas tāda ir arī pateicoties jūsu lūgšanām un apustulātam” – uzrunājot priesterus, teica Benedikts XVI.

Vairāki priesteri sniedza liecības. Viņi stāstīja par savu darbu dažādās Romas draudzēs. Atklāti runāja par pastorālā darba problēmām un grūtībām, ar kurām nākas saskarties ik dienas.

“Dārgie priesteri, paļaujos uz jūsu lūgšanām, viesmīlību un dedzību, lai mūsu diecēze īstenotu Kunga aicinājumu un tai uzticēto misiju. Neraugoties uz manu cilvēcisko spēku ierobežojumiem, rūpēšos par jums ar tēvišķu mīlestību”.

Priestera dzīves un pastorālās kalpošanas kvalitāte liecina, ka šodien ir mazinājusies identitātes krīze, kas vēl pavisam nesen skāra daudzus priesterus. Taču ir palicis „garīgais tuksnesis”, kas nomāc mūsdienu cilvēku. Tādēļ neatliekams uzdevums ir atgriezties pie priesterības aicinājuma avota – Jēzus Kristus. Viņš ir Baznīcas pamatakmens. Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā Dievs atpestīja pasauli un nodibināja savu valstību.

Norādot uz priestera misiju, Svētais tēvs atgādināja, ka tā veikšanai nepietiek ar cilvēciskiem spēkiem vien. “Esam aicināti sludināt nevis sevi vai mūsu uzskatus, bet gan Kristus pestīšanas noslēpumu. Mums nav uzticēts uzdevums teikt daudz vārdu, bet gan būt par vienīgā „Vārda”, lieciniekiem. Dieva Vārds tapa cilvēks mūsu pestīšanas dēļ”.

Svētais tēvs runāja arī par priesteru paklausības nozīmi. Tā nekad nevar būt formāla. Priesteris paklausa tam, kurš pats bija paklausīgs Tēva gribai. Paklausot diecēzes bīskapam, viņš paklausa Kristum un visai Baznīcai. Pāvests uzsvēra, ka Euharistijas svinības un sakramentu administrēšana ir svēts pienākums, kuru jāveic ar dedzību.

„Augšāmceltais Kristus aicina būt par Viņa lieciniekiem un dāvā mums Svētā Gara spēku, lai mēs par tādiem kļūtu” – teica pāvests. Viņš neslēpa, ka tas prasa milzīgu piepūli un dedzību. Aicināja priesterus nepakļauties mazdūšībai, dzīves ērtībām, apnikumam. Vienotībā ar Kristu un draudzībā ar Viņu mācāmies veikt Dieva gribu, mācāmies būt par priesteriem, mācāmies ziedot savu dzīvi, kalpojot Baznīcai” – teica pāvests.

Priestera dzīves garīgā spēka avots ir lūgšana. Ir nepieciešams laiks lūgšanai, pārdomām, lai sirds klusumā tiktos ar Kristu un atgūtu fizisko un garīgo enerģiju. Kunga priekšā pavadītais laiks ir galvenā pastorālā darba prioritāte. Par to liecināja arī Jānis Pāvils II.

sk