Jaunā pāvesta Jozefa Ratcingera dzīves gaitas aizsākās 1927. gada 16. aprīlī nelielā
Bavārijas pilsētciematā Marktlā pie Innas upes. Viņa vecāki ir cēlušies no zemkopjiem,
taču tēvs senču nodarbošanos bija nomainījis pret policista amatu.
Kad Jozefam bija divi gadi, ģimene pārbrauca uz dzīvi Austrijā, vēlāk – 1932. gadā
atgriezās Vācijas teritorijā un apmetās Alpu pilsētiņā Aušavā. Ratcingera tēvs, kuram
svešas bija nacionālsociālisma idejas, 1937. gadā dēlu sūtīja izglītoties Traunštaines
klasiskajā ģimnāzijā.
1939. gadā nākamais kardināls un nu jau pāvests kļuva par Mazā semināra audzēkni,
tai pašā laikā uzsākot savu karjeru Baznīcā. II Pasaules kara gados 16 gadus vecais
Jozefs tika iesaukts gaisa drošības spēku jauniešu vienībā. Vienlaicīgi bija iespējams
turpināt studijas Maksimiliana ģimnāzijā Minhenē.
Sasniedzot karā iesaucamo vecumu, Jozefs Ratcingers vispirms dienēja Austrijas leģionā.
Šo laiku viņš atceras kā ideoloģisko dresūru. Ratcingeram bija jāpiedalās arī Vērmahta
kara apmācībā, taču no tās viņu atbrīvoja sakarā ar veselības problēmām. 1945. gadā,
tuvojoties sabiedroto armijai, Jozefs Ratcingers dezertēja no Vērmahta un atgriezās
mājās Traunštainē.
Tad, kad viņa dzimtajā ciematā ienāca amerikāņu karaspēks, tā štābs izvietojās Ratcingeru
mājās. Jozefā amerikāņi atpazina vācu karavīru, viņu arestēja un ievietoja karagūstekņu
nometnē. Taču jau jūnijā Ratcingers atgriezās mājās, bet novembrī no jauna iestājās
garīgajā seminārā.
1947. gadā viņš iestājās Georgianumā, Minhenes universitātes Dievišķā Vārda institūtā.
1951. gada 29. jūnijā, svēto Pētera un Pāvila svētkos Jozefs un viņa brālis Georgs
saņēma priesterības sakramentu. Viņus iesvētīja Frīzingas kardināls Faulhābers.
1959. gada 15. aprīlī Ratcingers kļuva par teoloģijas profesoru Bonnas universitātē.
Šai gadā nomira viņa tēvs. No 1962. līdz 1965. gadam Ratcingers piedalījās četrās
Vatikāna II koncila sanāksmēs Ķelnes kardināla Jozefa Fringsa padomnieka kārtā.
Tai laikā Jozefa Ratcingera karjerā sākās straujas izmaiņas. 1963. gadā, -jāpiebilst,
ka šai gadā mūžībā aizgāja arī Ratcingera māte, viņš tika pārcelts uz Minsteres uzniversitāti,
bet 1966. gadā – uz Tībingas universitāti, kur viņš kļuva par dogmātiskās teoloģijas
katedras vadītāju. Par labu Ratcingera nozīmēšanai šai amatā toreiz izteicās liberālteologs
Hanss Kings.
1968. gadā, studentu nemieru laikā Tībingas teoloģijas augstskolā parādījās marksistisko
ideju strāvojumi. Profesors Ratcingers asi nosodīja, kā viņš toreiz pats izteicās
– ‘tirānisko ideoloģiju instrumentalizāciju”. 1969. gadā konflikts ar Tībingas liberālteologiem
Ratcingeram lika atgriezties Bavārijā. Šeit viņš uzsāka strādāt Rēgenburgas universitātē,
vēlāk kļūstot par dekānu un vicerektoru. Pēc kāda laika viņš tika nozīmēts par galveno
visu Vācijas bīskapu padomnieku teoloģijas jautājumos.
1972. gadā Jozefs Ratcingers kopā ar Hansu Ursu fon Baltazaru, Anrī de Lubaku un citiem
domubiedriem nodibināja katoļu teoloģijas žurnālu Communio, kas bija veltīts teoloģijas
un kultūras jautājumiem.
1977. gada 24. martā pāvests Pāvils VI Jozefu Ratcingeru nominēja par Minhenes- Frīzingas
arhibīskapu. Šo ziņu Ratcingers neuztvēra ar īpašu prieku, jo bija vēlējies nodoties
pasniedzēja, nevis arhidiecēzes vadītāja darbam. Taču paklausīgi pieņēma sev uzticētos
arhibīskapa pienākumus. Par bīskapa devīzi viņš izvēlējās Evaņģēlija vārdus “Patiesības
kalps”.
Savās atmiņās Ratcingers stāsta, ka ar šo devīzi viņš bija vēlējies apvienot savu
iepriekšējo pasniedzēja darbu ar jauno bīskapa kalpošanu. Bez tam, patiesības temats
bija ieguvis jaunu aktualitāti pasa.
Par bīskapu Jozefs Ratcingers tika konsekrēts 1977. gada 28. maijā, bet jau 27. jūnijā
pavests Pāvils VI viņu iecēla kardināla kārtā. 1980. gadā pāvests Jānis Pāvils II
kardinālu Ratcingeru nozīmēja par Laicīgo lietu padomes vadītāju, nedaudz vēlāk –
par Katoliskās izglītības kongregācijas prefektu. Jaunie pienākumi lika atstāt Minhenes
universitātes teoloģijas katedru.
1981. gadā kardināls Ratcingers saņēma jaunu pāvesta Jāņa Pāvila II nomināciju. Šoreiz
viņam tika uzticēts kļūt par Ticības mācības kongregācijas vadītāju. Lai arī šo amatu
Ratcingers sākotnēji negribēja pieņemt, taču nācās piekrist Svētā tēva uzticības apliecinājumam
un uzņemties lielo atbildību, kāds Baznīcā ir Ticības mācības kongregācijas prefektam.
Šoreiz kardinālam Ratcingeram nācās atstāt arī Minhenes-Frīzingas arhibīskapa pienākumus
un pavisam pārcelties uz Romu.
Kopš tā laika – 1981. gada Jozefs Ratcingers kļuva arī par pastāvīgu Bīskapu sinožu
dalībnieku. 1993. gadā viņam tika piešķirts Romas piepilsētas Velletri bīskapa titutls.
2000. gadā Ratcingers kļuva par Kardinālu kolēģijas dekānu.
Jozefs Ratcingers ir uzrakstījis daudzus teoloģiska satura darbus. “Laiku beigas?”,
“Patiesība un ticības iecietība”, “Dievs līdzās mums”, “Dievs un pasaule”, “Aicināts
uz Svēto komūniju” ir tikai dažu šo darbu nosaukumi. Jozefs Ratcingers ir kļuvis pazīstams
arī kā neatlaidīgs pāvesta primāta un dzīvības aizstāvis.