Laikā, kad Apustuliskais Sēdeklis ir vakants, īpaši konklāva laikā, Baznīca garīgi
vienojas ar kardināliem, lai izlūgtu no Dieva jaunu pāvestu, kas būtu Viņa labestības
un apredzības dāvana.
Par jauna pāvesta ievēlēšanu šodien lūdzās visa Baznīca. Svētā Pētera bazilikā Misi
„Pro Eligendo Romano Pontifice” celebrēja kardinālu kolēģijas dekāns, kardināls Jozeps
Ratzingers. Tajā piedalījās kardināli, bīskapi, priesteri un ticīgā tauta, lūdzot
Svētā Gara gaismu tik atbildīga uzdevuma priekšā.
Svēto Rakstu lasījums no pravieša Isaja grāmatas norāda uz Mesiju, kas savu nozīmi
iegūst brīdī, kad Jēzus Nācaretes sinagogā lasa: „Šodien šie raksti ir piepildījušies”.
Mesija, norādot uz sevi, uzsver, ka ir Tēva sūtīts „pasludināt Kunga žēlsirdības gadu:
žēlsirdība ierobežo ļaunumu – mums bieži atkārtoja Jānis Pāvils II, teica kardināls.
“Jēzus Kristus ir dievišķā žēlsirdība. Satikt Kristu nozīmē satikt Dieva žēlsirdību.
Kristus misija ir kļuvusi par mūsu misiju caur priesterības sakramentu: esam aicināti
sludināt – ne tikai ar vārdiem, bet arī ar dzīvi un sakramentālām zīmēm – „Kunga žēlsirdības
gadu”.
Kardināls Ratzingers skaidroja, ka Kristus žēlsirdība nav kaut kāda lēta žēlastība,
tā nav arī ļaunuma banalitāte. Savā miesā un sirdī Jēzus nesa ļaunuma smagumu, visu
tā destruktīvo spēku. Kristus sadedzina un pārveido ļaunumu savās ciešanās, savas
mīlestības ugunīs – homīlijā teica kardinālu kolēģijas dekāns.
Apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem raksta par Baznīcas harismu un kalpošanu. Tas
ir ceļš uz ticības briedumu un Dieva Dēla pazīšanu. Izcilais teologs uzsvēra, ka mēs
ticībā nedrīkstam palikt bērna domāšanas līmenī. Palikt šādā līmenī nozīmē „ļaut sevi
svaidīt viļņiem turp un šurp, padodoties katram mācības vējam”. Cik aktuāli ir šie
vārdi – turpināja Ratzingers.
Cik daudz dažādu mācību vējus, dažādu ideoloģisko strāvojumu un domāšanas veidus esam
iepazinuši šajos pēdējo gadu desmitos. Kardināls Ratzingers teica, ka daudzu kristiešu
ticības mazā laiviņa tika lielu viļņu svaidīta: no marksisma uz liberālismu, līdz
pat libertīnismam; no kolektivitātes uz radikālo individuālismu; no ateisma uz reliģisko
misticismu; no agnosticisma uz sinkrētismu.
Skaidra ticība, kas ir saskaņā ar Baznīcas Credo, bieži tiek uzskatīta par fundamentālismu,
bet relatīvisms, tas ir ‘padoties katram mācību vējam’, par galveno rīcības modeli
mūsdienās. Taču mums ir cits modelis: Dieva Dēls, kas ir patiess cilvēks. Viņš ir
patiesas cilvēcības paraugs. “Nobriedusi” ticība neseko modes un kultūras tendencēm:
tāda ticība ir iesakņojusies Kristus draudzībā. Šāda draudzība mums atver sirdis visam,
kas ir labs un dāvā mums spējas izšķirt patieso no falsā, patiesību no maldiem.
Cik bieži jūtamies kā ‘nederīgi kalpi’. Neraugoties uz to, Kungs mūs sauc par draugiem
un dāvā mums savu draudzību. Starp draugiem nevar būt noslēpumu, turpināja kardinālu
kolēģijas dekāns. Kristus mums atklāja visu, ko saņēma no Tēva, atklāja Viņa seju,
Viņa sirdi. Kristus mūs maigi mīlēja līdz galam, līdz pat krusta nāvei. Viņš uzticēja
un dāvāja mums varu teikt: “tā ir mana miesa”, “tiek piedoti tavi grēki”.
Mūsu vājajās rokās un prātos Viņš ielika savu patiesību – Dieva Tēva, Dēla un Svētā
Gara noslēpumu: Dieva noslēpumu, kas “tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo
Dēlu.
Turpinot sprediķi, kardināls skaidroja, ka draudzība ir cilvēku gribas vienotība.
“Ne jūs mani izredzējāt, bet es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus
un lai jūsu augļi paliktu”. Šajos Kristus vārdos atklājas kristiešu eksistences dinamisms
– teica kardināls. Mums ir jāiet un jānes augļi – ticības, mīlestības, draudzības
ar Kristu augļi.
Esam saņēmuši ticības dāvanu, lai to dāvātu citiem – esam priesteri, lai kalpotu citiem.
Mums ir jānes augļi, kas paliek. Visi cilvēki savā dzīvē grib atstāt redzamas pēdas.
Kas paliek? Nauda nē, arī mājas nepaliek, ne arī grāmatas. Pēc garāka vai īsāka laika
tas viss zūd. Vienīgā lieta, kas paliek mūžīgi ir cilvēka dvēsele. Augļi, kas paliek,
ir tie, kurus būsim sējuši cilvēku dvēselēs, homīlijas noslēgumā teica kardināls Jozeps
Ratzingers.