Pāvests: "Vēlos iet pie visiem, kas lūdzas"

Šais dienās, kad Baznīca joprojām spēcīgi izjūt pāvesta Jāņa Pāvila II klātbūtnes trūkumu, mēģināsim izprast viņa mācību, raugoties caur Svētā tēva apustulisko ceļojumu prizmu. Karols Vojtila ceļoja arī, būdams priesteris. 1947. gadā, neilgi pēc iesvētīšanas, viņš pirmoreiz atstāja Poliju un devās uz Romu, lai turpinātu studijas teoloģijā. Šeit viņš dzirdēja runājam par mūku, kam rokās ir Kristus ciešanu zīmes – stigmāti.

Neraugoties uz aizspriedumiem, ko toreiz pret šo mūku – kapucīnu tēvu Pio izjuta vairāki laicīgo un arī reliģisko aprindu pārstāvji, Karols Vojtila uzņēmās savu līdz tam tālāko ceļojumu pa Itāliju, dodoties uz Apūlijas novadu, uz San Džovanni Rotondo klosteri, lai tiktos ar viņu personīgi. Bez šaubām, toreizējais pontifikālās augstskolas Angelicum students nespēja ne iedomāties, ka nākotnē viņš pats būs tas, kurš vairāku miljonu ticīgo klātbūtnē tēvu Pio pasludinās par svētīgu un vēlāk par svētu.

Pēc studijām atgriezies Polijā, priesteris Vojtila turpināja ceļot kopā ar savas diecēzes jauniešiem un ģimenēm. Ceļošanas prieku nespēja apslāpēt arī komunistu likumi, kas priesteriem un reliģiskajiem neļāva vadīt jauniešu grupas. Taču priesteris, vēlāk bīskaps un kardināls Karols Vojtila šos likumus atļāvās apiet, ģērbjoties vienkāršās ikdienas drānās un katrā aizdomīgā saskarsmes brīdī, aicinot jauniešus saukt sevi par “tēvoci”. Dažās 70. gadu fotogrāfijās Vojtila redzams mežu ielokā, krekliņā un šortos, viņam apkārt zēni un meitenes ar mugursomām plecos. Viņus nākamais pāvests ir vedis līdz pat Polārajam lokam.

Karolam Vojtilam kļūstot par pāvestu, ceļotāja instinkts pieņēma konkrētākas aprises, proti, Evaņģēlija nešanu tautām. “Vēlos iet pie visiem; pie visiem, kas lūdzas - sākot no beduīniem stepēs, līdz karmelītu māsai, vai cisterciešu brālim klosterī, no slimnieka, kas atrodas uz ciešanu gultas līdz cilvēkam spēka gados, līdz apspiestajiem un pazemotajiem… Vēlos kāpt pār viņu mājas, vai būdiņas slieksni.” Ar šiem vārdiem, dažas dienas pēc ierašanās Vatikānā, jaunais pāvests izteica sava pontifikāta laikā iecerēto ceļošanas programmu.

Vēlāk, jau ceļojumu organizēšanas procesā, pāvests sāka mācīties arī valodu, lai varētu uzrunāt, un kā liecina prakse, pateikt arī pa kādam jokam vietējiem iedzīvotājiem. Klātesošajos tas parasti izraisīja lielu entuziasmu. Jāpiebilst, ka pāvests pats pārvaldīja astoņas valodas.

Ceļojot, Svētais tēvs nebeidza apbrīnot dažādas kultūras un to elementus, kas tika iesaistīti arī Baznīcas liturģijā. Pāvests Jānis Pāvils II vienmēr ir bijis ticības inkulturācijas atbalstītājs.

Apustuliskajos ceļojumos pāvestu parasti pavadīja ap 50 žurnālistu. Ar viņiem Svētais tēvs labprāt tērzēja lidojuma laikā, viņu netraucēja haotiskā atmosfēra, mikrofoni un fotoaparātu zibšņi. Tikai vienreiz, uz norādi par savu ceļojumu lielajām izmaksām, pāvests ar zināmu skaudrumu balsī atbildēja: “Lai runātu par Dievu, es nebaidos par izmaksām!”

Līdz ar intervijām lidmašīnā, parasti arī sākās katrs pāvesta ceļojums. Katra viņa pārvietošanās kļuva par mediju cienīgu notikumu. Tieši pāvests Jānis Pāvils II Baznīcu iedrošināja raudzīties uz masu medijiem un izmantot tos pavisam jaunā, vēl nebijušā veidā. Lai atceramies, ka sociālās saziņas milzīgajai nozīmei mūsdienu Baznīcā ir veltīts arī pēdējais Svētā tēva dokuments – apustuliskā vēstule “Straujā attīstība”.

Runājot par masu mediju lomu Baznīcas evaņģelizējošajā darbībā, jāpiemin kāds vienkāršs, bet zīmīgs atgadījums vienā no pāvesta apustuliskajām vizītēm. Pāvestam ierodoties Bogotas lidostā Kolumbijā, kāds desmitgadīgs zēns viņam pajautāja: “Bet tu taču esi tas pats, ko redzēju televizorā!? Svētais tēvs, uzjautrināts, atzinās: “Jā, esmu tas pats!”

Apustuliskie ceļojumi pāvestam bija arī nozīmīgs starptautiskās diplomātijas instruments. Visievērojamākais piemērs šai ziņā ir Polija. Pirmais apustuliskais ceļojums uz dzimteni 1979. gadā kļuva par triumfa gājienu, kas apliecināja, ka Dievs ir vēlējies, lai pāvests šoreiz būtu slāvs.

Polijā pāvests atgriezās arī 1983. gadā, kad komunistiskais režīms vairs nejutās drošs un spēkā pieņēmās arodbiedrību kustība Solidarnosc. Šīs kustības filozofisko bāzi veidoja idejas, kas ietvertas Jozefa Tišnera grāmatā “Solidaritātes ētika” un Karola Vojtilas grāmatā “Persona un darbība”.

Jāpiebilst, ka grāmata “Persona un darbība” uzrakstīta, kad pāvests vēl veica Krakovas arhibīskapa pienākumus. Poļu tautā viņš vispirms izpelnījās filozofa un tikai pēc tam Krakovas arhibīskapa un kardināla ievērību.

Pāvesta pirmās trīs vizītes Polijā – 1979., 1983. un 1987. gados pierādīja viņa diplomātisko meistarību – nenosaucot konkrētus vārdus un nosaukumus, Romas bīskaps atzina un atbalstīja kustības Solidarnosc un tās līdera Leha Valensas darbību. Celebrējot svēto Misi Gdaņskā, pilsētā, kurā šī kustība izveidojās, Svētais tēvs jau droši izrunāja komunistu aizliegto vārdu trīs miljoni cilvēku priekšā: “Cilvēka un cilvēces nākotnes labā, ir jāizrunā šis vārds “solidaritāte”, viņš teica. Padomju ziņu aģentūra TASS Jāni Pāvilu II tūlīt nosauca par “graujošo pāvestu”. Par to, cik šis piedēvējums izrādījās pravietisks, liecina turpmāko un nu jau aizvadīto gadu vēsture.

is