Aizlūguma dievkalpojums svētā Pētera bazilikā

„Kāpēc cilvēki tik labi saprata pāvestu? Jo nojauta, ka bija cilvēks, kas prata atrast ceļu pie katra no viņiem” – teica kardināls Francesco Marhisano. Vatikāna bazilikas arhipriesteris sestdien 9. aprīļa pēcpusdienā celebrēja otro no deviņām Novendiales Svētajām Misēm par mūžībā aizgājušo pāvestu. Homīlijā kardināls norādīja uz Jāņa Pāvila II cilvēcisko seju. Piemērus viņš ņēma no savas dzīves.

„Man bija laime ar viņu iepazīties jau 1962. gadā. Poļu kolēģijas rektors, monsinjors Rubins, palūdza mani pastāstīt par Itāliju poļu bīskapiem, kuri bija ieradušies Romā, lai piedalītos Vatikāna II koncilā. Runāju stundu un 20 minūtes. Beigās visi bīskapi nostājās rindā, lai man pateiktos. Pēdējais no viņiem bija jaunais Krakovas palīgbīskaps. Šo 42 gadus veco bīskapu agrāk nekad nebiju redzējis. Viņš pateica man: „Sirsnīgi pateicos. Sapratu visu, ko jūs teicāt, un ja es sapratu, tas nozīmē, ka saprata visi poļu bīskapi”. Pēc tam, žestikulējot ar labo roku, viņš paskaidroja: „Mēs esam atrauti no Eiropas, nezinām vai pēc koncila varēsim ierasties Romā, bet ja arī varēsim, vai būs iespēja tikties ar jums?”

No tā brīža vairākas reizes viņš ieradās Romā, lai piedalītos Katoļu izglītības kongregācijas rīkotajās sanāksmēs. Tas turpinājās līdz pat 1978. gadam, kad tika ievēlēts par pāvestu. Karols Vojtila mani bieži uzaicināja pie sevis. Atceros dienu, kad viņš mani apciemoja. Toreiz es pārdzīvoju pirmo infarktu. Mana māsīca negribēja viņu ielaist istabā, jo ārsti stingri aizliedza visas vizītes. Es viņai lūdzu, lai ļauj Vojtilam ienākt. Bijām kopā vairāk nekā stundu, kā draugi. Mani tas dziļi aizkustināja. Katru reizi, kad satika manu māsīcu, Karols ar smaidu teica: „Jūs esat tā, kura negribēja ielaist mani istabā”.

Piecus gadus vēlāk – atceras kardināls Marhisano – man tika veikta kakla artērijas operācija, kuras sekas bija balss saišu daļēja paralīze. Kad atgriezos mājās dažas dienas vēlāk no pāvesta saņēmu uzaicinājumu uz pusdienām. Sēdējām viens otram pretī. Visu laiku viņš turēja roku pie auss, lai saprastu tos dažus vārdus, kurus ar lielām grūtībām spēju izrunāt. Beigās pāvests piecēlās, pienāca man tuvāk un kā tēvs ar roku pieskārās rētai uz kakla, sakot: „Lūdzu, nebaidies, tu atgūsi balsi, es par to lūgšos. Drosmi”. Noglāstīja man galvu un rokas. Tajā brīdī es pieredzēju pāvesta tēvišķīgo mīlestību un rūpes. Tieši mīlestība bija viens no iemesliem, kādēļ cilvēki mīlēja pāvestu un sekoja viņam” - homīlijā teica kardināls Francesco Marhisano.

sk