Jāņa Pāvila II testaments

Vatikānā šodien publiskots pāvesta Jāņa Pāvila II pēdējās gribas izklāsts. Pirmā daļa bija uzrakstīta jau 1979. gada 6. martā. Atsaucoties uz Evaņģēlija fragmentu: „Esiet nomodā, jo nezināt, kurā stundā ieradīsies jūsu Kungs”, pāvests skaidro, ka šie vārdi piepildīsies tieši tad, kad to gribēs Kungs.

„Gribu Viņam sekot un vēlos, lai visa mana šīs zemes dzīve, sagatavo mani šim izšķirošajam brīdim. Nezinu, kad tas pienāks, taču tāpat kā visu, arī šo brīdi salieku mana Mācītaja Mātes rokās: „Totus Tuus” – testamentā raksta pāvests.

Attiecībā uz personiskām lietām Svētais tēvs atļauj tās lietot un izmantot pēc saviem uzskatiem, bet piezīmēm jābūt sadedzinātām. Par to jāparūpējas priesterim Staņislavam Dzivišam. Pāvests viņam pateicas par pašaizliedzīgo un sapratnes pilno kalpošanu.

Attiecībā uz apbedīšanas vietu Jānis Pāvils II raksta: „Zārks lai ir zemē, bez sarkofāga. Par vietu lai izlemj kardinālu kolēģija un tautieši. Pēc nāves lūdzu celebrēt Svētās Mises un lūgties”.

Testamentu, kas vairāk līdzinās rekolekciju pārdomām, pāvests papildināja 1980. gada februāra beigās, 82. gada 5. martā, 85. gada 1. martā un Kristietības Lielās jubilejas gadā.

„Kad 1978. gada 16. oktobrī kardinālu konklāvs ievēlēja Jāni Pāvilu II, Polijas Primāts kardināls Stefans Višinkis man teica: „jaunā pāvesta uzdevums būs ievadīt Baznīcu trešajā tūkstošgadē”. Šis uzdevums tika uzticēts man – raksta pāvests. „1999. gada 24. decembra naktī svētā Pētera bazilikā tika atvērtas Lielās Jubilejas Durvis... Dieva apredzība lika man dzīvot šajā grūtajā gadsimtā, kas tuvojas noslēgumam, bet gadā, kurā sasniegšu manas dzīves astoņdesmit gadus, ir jājautā vai nav laiks atkārtot Sīmaņa vārdus „Nunc dimittis”?

Pāvests atsauc atmiņā 1981. gada 13. maijā pret viņu veikto atentātu. „Toreiz Dievs brīnišķīgā veidā izglāba mani no nāves. Vienīgais Dzīvības un nāves Kungs, manu dzīvi pagarināja, it kā uzdāvināja no jauna. No tā brīža es vēl vairāk piederu Viņam. Ceru, ka Viņš man palīdzēs saprast, līdz kuram brīdim man ir jāveic 1978. gada 16. oktobrī uzticētais uzdevums”.

„Kā katru gadu, arī šo rekolekciju laikā pārlasīju 1979. gada 6. martā rakstīto testamentu. Toreiz un vēlākos gados pierakstītais atspoguļo smago un saspīlēto situāciju, kāda valdīja astoņdesmitajos gados. No 1989. gada rudens situācija krasi mainījās. Aizvadītā gadsimta pēdējie desmit gadi jau bija brīvi no iepriekšējiem saspīlējumiem, taču tas nenozīmē, ka tie nenesa jaunas problēmas un grūtības. Lai pateicība Dievam par to, ka, tā sauktā, „aukstā kara” periods beidzās bez kodolieroču konflikta, kura draudu mākoņi karājās virs pasaules” – lasām pāvesta testamentā.

Jānis Pāvils II pateicas Svētajam Garam par Vatikāna II koncilu. Viņš pauž pārliecību, ka jaunās paaudzes vēl ilgi varēs smelt no šī bagātību avota, kādu Baznīcai ir atstājis koncils.

„Vairāk nekā divdesmit gadu ilgajā pontifikāta laikā esmu pieredzējis sirsnīgu, laipnu un ļoti auglīgu sadarbību ar daudziem kardināliem, arhibīskapiem un bīskapiem, neskaitāmiem priesteriem, klosterbrāļiem un māsām, ar daudziem kristīgajiem lajiem no Kūrijas un Romas diecēzes vikariāta, kā arī ārpus tām”.

Pāvests ar pateicību piemin visus bīskapus, ar kuriem tikās vizītēs „ad limina Apostolorum”, kā arī visus kristiešus un nekristiešus. Piemin Romas ebreju kopienas rabīnu un citu reliģiju vadītājus, kultūras, zinātnes, politikas un masu mediju pasaules pārstāvjus.

Testaments datēts ar 2000. gada 17. martu