Ticīgie visā pasaulē lūdzas par pāvesta atveseļošanos

Pāvesta Jāņa Pāvila II maģistērijs par ciešanu pestījošo vērtību piešķir drosmi daudziem cilvēkiem, kam savā miesā jāizjūt ciešanu pieredze. Šais dienās pāvesta paša ciešanu krusts īpašā veidā ir vienots ar visu pasaules slimnieku krustu. Arī Romas Džemelli slimnīca, kur uzturas pāvests, ir kļuvusi par īstu Sāpju svētnīcu – par kopības un lūgšanas vietu.

Gaidot kārtējo terapijas kursu, viens no slimniekiem, 54 gadus vecais Džakomo saka “Pāvests nav viens un arī mēs neesam vieni. Kāda pazemība! Viņš nekaunas no sava nespēka. Tieši tajā šobrīd slēpjas viņa spēks. Mēs, kas esam šeit, lai cerētu uz atveseļošanos, kā arī tie, kas piekalti pie gultas un nespēj vairs kustēties – mēs visi apzināmies, ka tepat blakus ir pāvests. Mēs nešaubāmies, ka viņš mūs visus savās lūgšanās uztic Kungam.”

“Esam šeit, lai lūgtos kopā ar Svēto tēvu,” saka slimnīcas kapelā satiktie svētceļnieki no Keralas pavalsts Indijā. Viņu vidū ir septiņi bīskapi, tostarp četri katoļu un trīs anglikāņu. Slimnīcas pagalmā savukārt pulcējas 70 svētceļnieki no Friuli apgabala Itālijā. Neraugoties uz spēcīgo lietu un aukstumu, viņi ilgāku laiku ir veltījuši lūgšanai par pāvesta atveseļošanos. Lūgšanas beigās visi vienojas Friuli ticīgo iemīļotajā dziesmā Madonnina del Mare – “Jūras Dievmāte”.

Katram slimniekam Džemelli slimnīcā ir savs stāsts. 34 gadus vecais Silvestro balstās uz diviem kruķiem un tomēr viņš saka: “manas ciešanas nav tik lielas kā daudziem citiem.” “Es biju ateists,” viņš atzīst, “taču avārija man uz visiem laikiem liedza staigāt. Sākumā to nekādi nespēju pieņemt, taču pietika mirkļa un mana dzīve pārvērtās. Es paliku pavisam viens. Par kruķiem negribēju ne dzirdēt. Dzīvoju bez cerības, ieslēdzies istabā starp gultu, dīvānu un televizoru. 2000. gadā skatījos dokumentālu filmu par pāvestu. Viņš teica: “nevienam nepieder mūžības vārdi, kā tikai Kristum un viņa krustam!”

Es sakrustoju abus kruķus un no tiem veidojās krusts. Sapratu, ka nevis es nesu krusta smagumu, bet krusts nes mani. Sajutu pāvesta siltumu, kas kausēja manas sāpes. Tagad esmu šeit, lai veiktu kontroles vizītes. Taču vairs neesmu viens. Man bija iespēja satikt neparastu sievieti. Esmu viņu apprecējis. Gatavojoties laulībai, Dievs man bija sagatavojis atgriešanās ceļu. Dievs ir bijis tik labvēlīgs pret mani, ka sagādāja man vēl vienu dāvanu,” un Silvestro norāda uz savu divus gadus veco meitu Frančesku.

Ne vien Džemelli slimnīcā, bet visā pasaulē slimnieki vienojas lūgšanās par pāvestu un kopā ar pāvestu. “Smagi slimie, cietēji un veci ļaudis jūtas pāvestam īpaši tuvi,” saka Žēlsirdības misionāre, māsa Magdalēna, kas strādā veco ļaužu mītnē nabadzīgā Tirānas kvartālā Albānijā.

Par pāvestu lūdzas arī Šrilankā. “Nočiagamas bērnu patversmes dalībnieki ik dienas skaita Rožukroni” – stāsta saleziāņu tēvs Antonijs Randžits. “Bērni ir bēdīgi tāpēc, ka Svētais tēvs ir slimnīcā. Viņi lūdzas, lai pāvests drīzāk kļūtu vesels!” saka reliģiskais. Šai patversmē dzīvo 68 bērni vecumā no 10 līdz 12 gadiem. Puse no viņiem ir kristieši un puse budisti. Arī budistu bērni pāvestu uztver kā īstu tēvu, kuram viņi nav vienaldzīgi.

Savukārt nemieru plosītajā Bukavu, Kongo demokrātiskajā republikā, vairāki bērni, uzzinot, ka pāvestam ir veikta ķirurģiska traheotomijas operācija, delegācijā devās uz tuvāko slimnīcu, lai noskaidrotu, kas tad īsti ir traheotomija. “Pāvests ir viens starp mums” saka mazie “un mēs nevaram nezināt, kas ar viņu ir noticis”.

iš